Raidierakstu sērijā „Ko Eiropa var sniegt?”, ko veido Eiropas ziņu radiostaciju tīkls „Euranet Plus” šoreiz atskats uz aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Jūnija sākumā pie vēlēšanu urnām devās 51% Eiropas Savienības balsstiesīgo iedzīvotāju, lai izraudzītos savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā un netieši arī nākamos Eiropas Savienības institūciju vadītājus. Reģistrētā vēlētāju aktivitāte bija pieklājīgs rādītājs Eiropas standartiem, jo, piemēram, 2014. gadā Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās tikai 45,5% balsstiesīgo.  

Pēc vēlēšanām centāmies noskaidrot, ko domā Eiropas iedzīvotāji, ko viņi vēlas no Eiropas, ko viņi grib pateikt un ko viņu balsojums varētu mainīt?

Atšķirīgs balsojums

Ko vēlētāji domā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām? Daudziem Eiropas Savienība ir pārāk tāla, pārāk sarežģīta, un tas nozīmē, ka šīs vēlēšanas viņiem ir abstraktākas, mazāk nozīmīgas, uzskata Lisabonas Universitātes Sociālo zinātņu institūta pētniece Mariana Karmu Duarte.

Duarte domā, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās dažkārt ir iespējams rīkoties brīvāk, salīdzinot ar nacionālajām un pašvaldību vēlēšanām, un izmēģināt atšķirīgus, drosmīgākus risinājumus.

Patiesi, no Horvātijas līdz Rumānijai, un no Slovēnijas līdz Polijai, mūsu veiktās aptaujas atklāja, ka daudzi vēlētāji Eiropas Parlamenta vēlēšanas uztver kā iespēju, lai mudinātu uz pārmaiņām.  Un tieši jaunieši ir tie, kuri visbiežāk nebalso par tradicionālajām partijām, norādīja politikas antropoloģe Evelina Novakovska no Polijas.

Aicinājumi pēc pārmaiņām un protesta balsojumi ir noveduši pie tā, ka daudzās valstīs centriskās partijas zaudēja atbalstu un Eiropas Parlamentā nostiprināsies labēji populistiskās partijas: Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa (ECR) palielināja savu pārstāvniecību par 14 deputātiem, bet galēji labējo partiju veidotā Identitātes un demokrātijas grupa (ID) būs par 9 mandātiem lielāka.

Tomēr tas nebija pārsteigums, vismaz ne tiem, kuri sekoja līdzi priekšvēlēšanu kampaņai: aptaujas prognozēja, ka galēji labējie spēki ievērojami nostiprinās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Taču Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta lektore Ieva Grumbinaite norādīja, ka šoreiz tomēr ir izdevies izvairīties no sliktākā scenārija.

Tomēr aicinājumi pēc pārmaiņām, šīs protesta balsis, šī populistisko un galēji labējo partiju leģitimizācija Eiropas politiskajā ainavā kontinentā, kas ir pieredzējis sliktāko no šāda ideoloģiskā ekstrēmisma, ir jāņem vērā. Uz jautājumu, kāpēc tā notika, atbildēja politologs Anželko Milardovičs no Migrācijas un tautību institūta Zagrebā.

 „Mēs redzam, ka Eiropa pagriežas pa labi un ka tas ir populistu sindroms, bet to var tā interpretēt tikai tad, ja mēs sākam ar cēloņu interpretāciju. Kāpēc tas notika, kas radīja populistiskās partijas? Vai tās radās spontāni, vai arī Eiropas Savienības dalībvalstu politiskās sistēmas saskārās ar tradicionālo politisko partiju krīzi, liberālās demokrātijas krīzi, līderības krīzi, ņemot vērā politiskās elites atsvešinātību no pilsoņiem, ar strīdiem par migrāciju? Tie visi ir rādītāji, kas ir rezultāts populistisku partiju uzvarai vai relatīviem panākumiem. Tos ir radījusi sistēma.”

Milardovičs norādīja uz pašreizējās politiskās sistēmas trūkumiem. Taču bažas ir arī par nākotni, sacīja profesors Martins Kohs no Bīlefeldes Universitātes Vācijā.

Pagrieziens pa labi

Kas notiks tālāk? Izmaiņas Eiropas Parlamentā un līdzsvara maiņa Eiropā, vēlētājiem novēršoties no centriskajām partijām, uzskata itāļu politoloģe Donatella Della Porta.

Ungārijas politisko pētījumu institūta „Political Capital” vēlēšanu eksperts Roberts Lāslo uzskata, ka Eiropas Parlamentā nenotiks revolūcija. Taču virzība pa labi būs jūtama parlamenta darbā, jo, pat ja visiem populistu vai galēji labējiem spēkiem neizdosies apvienoties vienā grupai, tās varēs veidot frakcijas vai koalīcijas balsojumos par konkrētiem jautājumiem.

Tomēr, kā norādīja Bukarestes Universitātes Politikas zinātņu fakultātes eksperts Radu Karps, ir kāds vēstījums, ko nevajadzētu palaist garām. Viņš aicināja mūsu pārstāvjus Eiropas Parlamentā darīt daudz vairāk, lai uzturētu kontaktu ar pilsoņiem. Lai nodrošinātu, ka viņi jūtas iesaistīti un ka demokrātija neaprobežojas ar piecām minūtēm balsošanas kabīnē, mums būtu jāapsver plašākas iespējas pilsoņiem izteikt savu viedokli par politiskajiem lēmumiem, norādīja Karps.

Lai gan daudzi no vēlētājiem cer, ka pārmaiņas nodrošinās labklājību, finanšu tirgu reakcija ir drīzāk pretēja – investori arvien piesardzīgāk raugās uz ekonomiku, apšaubot, vai šī jaunā sistēma spēs atjaunot Eiropas izaugsmi. Čehu ekonomiste Marketa Šihtaržova norādīja uz negatīvo finanšu tirgu reakciju uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem.

Visbeidzot, ekspertus pārsteidza arī šo vēlēšanu ietekme uz atsevišķu dalībvalstu iekšpolitiku, jo īpaši Francijā, kur prezidents Emanuels Makrons pārsteidza visus, izsludinot parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas, tā intervijā Bulgārijas Nacionālajam radio sacīja politologs Strahils Delijskis.

Protams, var būt arī domino efekts. Francijas vēlēšanās varētu uzvarēt galēji labējā partija „Nacionālā apvienība”. Vēlēšanas Francijā un galēji labējo uzvaras citās valstīs varētu palielināt populistu un eiroskeptiķu pārstāvniecību citā svarīgā Eiropas Savienības institūcijā – Padomē –, kur ir pārstāvētas dalībvalstis. Tas vēl vairāk paātrinātu Eiropas Savienības virzību pa labi.