Viens no Eiropas Savienības (ES) spēcīgākajiem instrumentiem pilsoņu atbalsta nodrošināšanai ir tās spēja garantēt viņu materiālo labklājību. Eiropai ir jāapvienojas, lai risinātu šodienas un rītdienas ekonomikas izaicinājumus.

Eiropas Savienības spēja nodrošināt savu pilsoņu materiālo labklājību, protams, ir vissvarīgākā — tā ir tās pastāvēšanas pamatā. Pēc daudzajām krīzēm, ar kurām bloks saskārās pēdējā sasaukuma laikā, jo īpaši pēc Covid-19 pandēmijas un enerģētikas krīzes, bloka ekonomiskā veselība ir cietusi.

Lai gan ir dažas atveseļošanās pazīmes, proti, iekšzemes kopprodukta pieaugums atgriezies līdz vienam procentam šī gada sākumā un bezdarba līmenis Eiropā sasniedzis rekordzemu līmeni – 6% šī gada martā, Eiropas Savienības ekonomika saskaras ar pretvēju, ko rada pastāvīgs inflācijas spiediens.

Šajā Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” vērtējam, ko Eiropa var darīt, lai stiprinātu tās ekonomiku?

Inflācija kopš 2022.gada sprādziena ir atgriezusies dabiskākā līmenī, tomēr tā turpina radīt spiedienu uz eiropiešu naudas makiem. Tas patiešām ietekmē nacionālo noskaņojumu Portugālē, ko apliecina kolēģu no „Radio Renascença” uzrunātie cilvēki Porto ielās, tostarp veikalniece Anna.

Savukārt ekonomiste no Varšavas Universitātes – Malgožata Starčevska Kržižtožeka norāda, ka Eiropas Savienībai un valstu valdībām ir ierobežota ietekme uz pārtikas cenām citu faktoru, piemēram, nelabvēlīgu laikapstākļu un klimata, dēļ.

Eiropas Savienība atrada dažus novatoriskus veidus, kā mazināt šo krīžu ietekmi. Taču mums ir jāievieš ilgtermiņa risinājumi, kas ietver visas Eiropas Savienības ekonomikas stratēģiju. Un Zagrebas ielās sastaptajiem cilvēkiem ir dažas idejas.

Tiekšanās pēc lielākas izejvielu pašpietiekamības padarītu Eiropas Savienību mazāk neaizsargātu ne tikai pret piegādes traucējumiem, kā to pierāda nesenās krīzes, bet arī pret cenu svārstībām pasaules tirgos. Tas nodrošinātu arī lielāku ekonomisko drošību, ko mēs varētu saukt par “stratēģisko autonomiju” attiecībā uz kritiskajām izejvielām, kas ir būtiskas tehnoloģiju nozarēm, atjaunojamiem enerģijas avotiem un tā tālāk.

Taču, lai šīs idejas īstenotu praksē, ir nepieciešams jauns domāšanas veids par Eiropas Savienības ekonomiku. Vienotā tirgus pamatā ir brīvas tirdzniecības un godīgas konkurences princips, un noteikumi ierobežo to, cik lielā mērā dalībvalstis var subsidēt savas nozares.

Mūsdienu globalizētajā ekonomikā Eiropas Savienība nav pietiekami labi sagatavota, lai konkurētu globālajā tirdzniecībā. Ķīnas pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) nebūt nenozīmēja tās subsīdiju politikas un valsts vadītās tirgus ekonomikas beigas. Tas mudina citas ekonomikas lielvaras pieņemt protekcionistisku politiku vai sekot savam subsīdiju sistēmas piemēram.

Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, lai atbalstītu savu nozari, nesen izmantoja 2022.gada Inflācijas samazināšanas likumu. Šo soli vērtē Čehijas ekonomikas konsultants Miroslavs Zamečniks.

Eiropas Savienība ir ieviesusi vairākus pasākumus, cenšoties reaģēt uz Inflācijas samazināšanas likumu. Tā ir paātrinājusi savus zaļo investīciju plānus, lai izvairītos no zaudējuma sacensībā par zaļajām tehnoloģijām. Brisele ir arī izstrādājusi jaunu rūpniecības stratēģiju, kuras mērķis ir veicināt Savienības klimata un digitālās pārejas, vienlaikus nodrošinot tās ekonomikai lielāku noturību un stratēģisko autonomiju un ļaujot tās nozarēm konkurēt globāli. Tā ir arī pārskatījusi savus valsts atbalsta noteikumus, lai sniegtu dalībvalstīm lielāku elastību, lai atbalstītu zaļās un citas galvenās nozares un veicinātu inovāciju un konkurētspēju blokā. Visbeidzot, tā ir strādājusi, lai labāk aizsargātu sevi pret subsidētu ārvalstu konkurenci.

Itālijā pilsētā Florencē esošās „Scuola Normale Superiore” ekonomikas politikas profesors un Itālijas Ekonomikas biedrības prezidents Mario Pjanta norāda, ka Eiropas Savienībai vajadzētu būt vērienīgākai savas ekonomikas reformēšanā. Bet vai Eiropas Savienības dalībvalstīm pietiks drosmes kopīgi iesaistīties jaunās un radošās ekonomikas reformās?

Dalībvalstu ekonomiku nevienlīdzīgais raksturs un atšķirīgās spējas īstenot tik apjomīgu atbalsta sistēmu ir galvenais šķērslis. Bagātākas valstis, piemēram, Vācija vai Francija, var atļauties ievērojamas subsīdijas. Bet citi nevar. Tas var kropļot vienoto tirgu un izraisīt subsīdiju sacensību pašā Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībai būs jāatrod cits drošs finansēšanas mehānisms, kas būtu pielīdzināms ASV. Dalībvalstīm arī būtu jāpanāk vienprātība par šāda mēroga rūpniecības stratēģiju.

Šīs debates vienmēr noved pie runām par Eiropas Savienības pašas finanšu resursu palielināšanu, lai tā varētu dot ieguldījumu Eiropas ekonomikā un pārvarēt krīzes. Šāda rīcība, kas samazinātu Eiropas Savienības atkarību no valstu iemaksām, ir radījusi ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai laika posmā no 2021. līdz 2027.gadam. Žolts Gāls, Bratislavas universitātes pētnieks, dalās pārdomās par šo priekšlikumu.

Līdz šim ir pievienots tikai viens jauna ieņēmumu avots, kas balstīts uz nepārstrādātiem plastmasas atkritumiem. Citi risinājumi ir balstīti uz robežu pielāgošanas mehānismu oglekļa emisijām, digitālo nodokli un pārskatītu emisiju tirdzniecības shēmu. Ir arī priekšlikumi par finanšu darījumu nodokli un ar uzņēmumu sektoru saistītu finansiālu ieguldījumu. Tomēr šie priekšlikumi par jaunām ieņēmumu plūsmām netiks iesniegti apspriešanai Padomē līdz 2025.gada vidum.

Centrāleiropas un Austrumeiropas iedzīvotājiem jautājums par to, vai Eiropas Savienība pilda savus solījumus ekonomikā, ir ļoti rezonējošs, ņemot vērā viņu cerības uz labklājību, pievienojoties Eiropas Savienībai pirms 20 gadiem.

Latvijas Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka norāda, ka vairākas secīgas krīzes ir lauzušas tendenci, kurā nabadzīgākās valstis sāk samazināt atstarpi no bagātākajām. Taču, viņa piebilst, ka Eiropas Savienības struktūrfondi un kohēzijas politika ir izrādījušies efektīvs drošības tīkls vairākām šīm valstīm, tostarp Latvijai.

Papildus struktūrfondiem un kohēzijas politikai, kuru mērķis ir atbalstīt ekonomikas attīstību un samazināt atšķirības starp Eiropas Savienības reģioniem, Brisele ir izstrādājusi arī vairākus krīzes instrumentus, piemēram, atveseļošanās un noturības mehānismu, kas ir daļa no „NextGenerationEU” atveseļošanas plāna.

Mojmirs Mraks no Ļubļanas Universitātes Ekonomikas fakultātes Žana Monē katedras stāsta, ka Eiropas Savienības instrumentiem ir bijusi galvenā loma Austrumeiropas ekonomikā.

Lietuvas Šauļu bankas galvenā ekonomiste Indre Genīte-Pikčiene atzīmē, ka dažas Austrumeiropas valstis strauji tuvojas Eiropas Savienības vidējam ekonomiskajam līmenim. Tagad ir svarīgi izdarīt pareizo politisko izvēli.

Savukārt Teodors Stolojans, bijušais Rumānijas premjerministrs,  atsaucas uz iekšzemes kopprodukta pieaugumu vairākās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs pēdējo 20 gadu laikā.

Protams, pilnīga paritāte nekad netiks sasniegta ne starp dalībvalstīm, ne pat starp reģioniem dalībvalstī. Krasimirs Kirilovs, Bulgārijas Vidinas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents, atzīmē, ka mūsu ievēlēto cilvēku politiskās izvēles veicinās pārmaiņas.

Ungārijas ekonomikas pētniecības institūta direktors Molnārs Lāzlo piekrīt, ka ekonomiskās izvēles patiešām izskaidro dažas atšķirības tuvošanās tempos, taču viņš atgādina, ka arī laikam ir svarīga loma.

Portugāļu ekonomists Žoau Dukē, Lisabonas Ekonomikas un menedžmenta augstskolas profesors, uzskata, ka Eiropas Savienībai ir svarīga ekonomiskā loma arī Dienvideiropā – neskatoties uz to, ka dzīve daudziem iedzīvotājiem joprojām ir izaicinājums –, jo tā sniedz valstu valdībām nepieciešamo ilgtermiņa orientāciju.

Daudzi eiropieši joprojām ir pārliecināti, ka Eiropas Savienība sniedz nozīmīgu ieguldījumu savu pilsoņu ekonomiskajā labklājībā. Tomēr 27 dalībvalstis var turpināt ekonomisku uzplaukumu tikai tad, ja tās airēs vienā virzienā. Nākamajiem Eiropas Parlamenta deputātiem, mūsu valstu un reģionālajām valdībām, mūsu nozarēm un uzņēmumiem, kā arī mūsu sabiedrībai kopumā ir jāvienojas spert drosmīgākus, novatoriskākus un kopīgus soļus, lai pielāgotu Eiropas Savienības ekonomiku nākotnei.