Viens no aktuālākajiem jautājumiem daudziem eiropiešiem ir migrācija, par ko pārliecinājāmies sarunās ar iedzīvotājiem Horvātijā, Ungārijā un Slovākijā. Ko Eiropas Savienība var darīt, lai atrastu trauslo līdzsvaru starp drošību un solidaritāti? Par to šoreiz interesējamies Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotajā raidierakstu „Ko Eiropa var sniegt?” sērijā.

„Nelegālās migrācijas problēma ir jārisina. Es dzīvoju uz migrācijas ceļa un bieži redzu, kā viņi nāk pie cilvēku mājām. Ir vajadzīga nedaudz stingrāka uzraudzība, lai migranti šeit nenonāktu pa „caurumiem” uz robežas,” sacīja pensionārs, kurš dzīvo Horvātijas pilsētā Rijekā. 

„Eiropas Savienības lielākais izaicinājums noteikti ir migrācijas jautājums – nelegālās migrācijas apturēšana,” domā 24 gadus vecs students no Ungārijas.

„Kāpēc viņi neaizsargā Šengenas robežas, lai migranti nevarētu nelegāli ieceļot Eiropas Savienībā?” vaicāja kāda Bratislavā uzrunāta kundze. 

Aizbraukt no dzimtenes un apmesties uz dzīvi citā valstī ar sapni par labāku dzīvi – tas, tā teikt, ir iekodēts cilvēku DNS... Ja tā nebūtu, mēs šeit, Eiropā, par to nerunātu.

Eiropa uz cilvēkiem citās pasaules daļā iedarbojas kā magnēts, jo tā piedāvā labākus dzīves apstākļus, sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, izglītību un ekonomiskās perspektīvas indivīdiem un ģimenēm. Tāpēc kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem daudzi cilvēki ir ieradušies šeit, lai meklētu labākus dzīves apstākļus.

Dažiem no šiem cilvēkiem ir īpaši nepieciešama aizsardzība, jo viņi bēg no konflikta vai vajāšanas savā izcelsmes valstī, lai iegūtu patvērumu kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Daži no šiem patvēruma meklētājiem cer kādu dienu iegūt tiesības palikt uzņēmējvalstī.

Taču ne visi Eiropas Savienības pilsoņi ir apmierināti ar cilvēku plūsmu, kas šķērso bloka robežas. Daži baidās konkurēt ar migrantiem par darbavietām un mājokļiem vai arī uztraucas, ka iebraucēju dēļ viņiem samazināsies algas un augs spiedienu uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Citi baidās no vērtību un kultūras izmaiņām, uzskatot, ka plaša mēroga imigrācija var apdraudēt nacionālo identitāti vai sociālo kohēziju. Pastāv arī bažas par organizēto noziedzību un draudiem valsts drošībai - bažas, kuras ir pastiprinājuši Eiropā notikušie terora akti, ko atbalstīja „Islāma valsts” vai citi džihādistu grupējumi.

Dziļā plaisa

Eiropas Savienības imigrācijas politikas aizsākumi meklējami 1995. gadā, kad tika ieviesta Šengenas zona - brīvas pārvietošanās telpa Eiropas Savienībā, kā rezultātā tika pastiprināta ārējo robežu kontrole. Dalībvalstis 1997. gadā piešķīra Eiropas Savienībai oficiālas pilnvaras migrācijas politikas jomā, proti, tiesības noteikt migrantu ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, izstrādāt integrācijas pasākumus un mazināt nelegālo imigrāciju.

Taču 2015. un 2016. gadā Eiropas Savienību skāra nepieredzēta migrācijas krīze – blokā ieradās 1,2 miljoni migrantu, no kuriem daudzi bēga no kara Sīrijā vai vardarbības Irākā un Afganistānā. Valdīja plaša panika, jo pēkšņais iebraucēju pieplūdums parādīja bloka migrācijas politikas ierobežojumus.

Pierobežas valstis, piemēram, Grieķija un Itālija, saskārās ar milzīgu humanitāro krīzi, un Briseles mēģinājumi panākt, lai citas dalībvalstis iesaistās un palīdz, bija diezgan neveiksmīgi, sacīja Portugāles Bēgļu atbalsta platformas koordinators Andrē Kosta Žorže.

Loģisks ir jautājums, kāpēc Eiropai nav izdevies tikt galā ar migrācijas izaicinājumiem? Pirmkārt, izpratne par migrāciju - gan legālo, gan nelegālo - nav vienāda visās Eiropas valstīs. Šeit ir daudzi faktori: ģeogrāfiskais novietojums, vēsture, ekonomika, sabiedrības sastāvs un tā tālāk.

Attieksme pret migrāciju ir ļoti atšķirīga Centrāleiropā un Austrumeiropā un Rietumeiropā. Rietumeiropa ar multikulturālām sabiedrībām un spēcīgāku ekonomiku tradicionāli ir atvērtāka un iekļaujošāka attiecībā uz legālajiem migrantiem, par ko liecina lielāks naturalizācijas un uzturēšanās atļauju skaits tādās valstīs kā Vācija, Zviedrija, Nīderlande un Francija. Turklāt šīs valstis īpaši augstu vērtē un veicina cilvēktiesības, tām ir arī lielākas ekonomikas un spēcīgākas sociālās aizsardzības sistēmas, kas ļauj tām labāk pārvaldīt imigrācijas ietekmi. Migrantu darbaspēks ir arī vēlams dažās šo valstu nozarēs, jo mainās demogrāfiskā situācija, proti, sabiedrība noveco.

Latvijas Universitātes socioloģe Inta Mieriņa skaidro, kāpēc migrācija ir tik šķeļošs jautājums Eiropas Savienībā, kā arī piebilst, ka Rietumeiropas valstis koloniālās pagātnes dēļ mēdz būt kulturāli daudzveidīgākas, bet Centrāleiropas un Austrumeiropas sabiedrības ir viendabīgākas.

Zagrebas Universitātes sociologs Drago Župaričs Iljičs piebilda, ka iedzīvotāju bailes bieži vien pastiprinās, ja migrantiem neizdodas integrēties, paliekot sabiedrības nomalē un nespējot iemācīties valodu, atrast darbu un pielāgoties uzņēmējvalsts kultūrai.

Runājot par šo strīdīgo tematu, protams, ir grūti samierināt pilsoņu un valdību atšķirīgās vēlmes visā blokā. Un tas, kā dažas politiskās partijas izvēlas izmantot šīs sarežģītās debates, lai īstenotu savus politiskos mērķus, veicina to, ka sabiedrībā migrācija tiek uztverta kā baiļu vai bažu avots. Tā uzskata sociālais aktīvists Georgijs Spasovs, kurš strādā ar migrantiem Bulgārijā. Ņemot vērā tik spēcīgas emocijas abās debašu pusēs, iespējams, nav pārsteidzoši, ka ilgtspējīgus risinājumus ir bijis grūti rast.

Jauna vienošanās

Aprīlī Eiropas Savienība apstiprināja jaunu migrācijas un patvēruma paktu, kura mērķis ir atrisināt vairākas problēmas, kas radās migrantu krīzes laikā pirms astoņiem gadiem. Kad pakts pēc diviem gadiem būs ieviests, tas noteiks elastīgu, bet obligātu solidaritātes mehānismu starp dalībvalstīm, izmantojot pārvietošanas programmas vai finansiālu palīdzību, kā arī īpašu solidaritātes mehānismu masveida ierašanās gadījumā. Tas saskaņos patvēruma procedūras pie Eiropas Savienība ārējām robežām, ieviešot jaunas pārbaudes procedūras, lai paātrinātu patvēruma pieteikumu izskatīšanu un izraidīšanu personām, kurām patvērumu, visticamāk, nepiešķirs.

Eiropas Savienība ir arī pastiprinājusi aģentūru „Frontex” - robežapsardzes un krasta apsardzes dienestu, kas palīdz pārvaldīt bloka ārējās robežas un apkarot pārrobežu noziedzību. Vai pakts iezīmēs pagrieziena punktu? Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izpilddirektore Nina Gregori ir cerīgi noskaņota.

Pēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas Viļņas biroja pārstāvja Pijus Petroša domām pakts efektīvi risina nelegālās migrācijas jautājumus, bet citi migrācijas veidi nav aktuāli.

Taču ārējās robežas valstī Itālijā, kuras aicinājumi uz solidaritāti lielākoties ir ignorēti, valda skepse par to, ka jaunais pakts uzlabos situāciju. To norāda arī cilvēktiesību organizācijas „Amnesty International” pārstāvis Rikardo Nurijs. Viņš arī bilst, ka pakta prioritāte ir robežu drošība, nevis neaizsargāto cilvēku labklājība.

Tikmēr dažas dalībvalstis balsojumā neatbalstīja jaunā pakta pieņemšanu. Ungārija un Polija to noraidīja, bet vēl četras valstis – Malta, Bulgārija, Lietuva un Slovākija – atturējās. Visām šīm valstīm nav vienādu iebildumu, taču tas, ka tām visām ir būtiskas bažas, noteikti apgrūtinās pakta īstenošanu.

Ungārijas valdības finansētā Migrācijas pētniecības institūta analītiķis Pārducs Ārpads uzskata, ka Ungārija, kas jūlijā pārņems Eiropas Savienības prezidentūru, izmantos šo situāciju kā iespēju mainīt debates sev par labu.

Neskaidra nākotne

Ņemot vērā konfliktus plašākā reģionā un nabadzību Āfrikas kontinentā, diezin vai tuvākajos gados ievērojami samazināsies cilvēku vēlme migrēt uz Eiropas Savienību. Pastāv arī pieņēmumi, ka klimata pārmaiņas veicinās vēl lielāku ieceļotāju skaita pieaugumu.

Tomēr Lisabonas Sociālo zinātņu institūta pētniece Klaudīja Santuša, kas pēta migrācijas, klimata pārmaiņu un attīstības mijiedarbību, uzskata, ka klimata pārmaiņas pašas par sevi šādu ietekmi, visticamāk, neradīs.

Tāpat kā mainīgā situācija citos reģionos ietekmē imigrāciju Eiropā, arī situācija atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs turpina mainīties. Agri vai vēlu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis var saskarties ar līdzīgu dilemmu kā to rietumu kaimiņvalstis: stabila ekonomiskā izaugsme, bet iedzīvotāju novecošanās.

Piemērs ir Polija, kuras augošā ekonomika sāk piesaistīt viesstrādniekus. Pagaidām Varšava saglabā salīdzinoši konservatīvu pieeju imigrācijai, un ekonomiskajiem migrantiem no trešajām valstīm ir daudz birokrātisko šķēršļu legālai ieceļošanai. Taču Konrāds Černihovskis, kurš studē Eiropas migrāciju Marijas Kirī-Sklodovskas Universitātē Ļubļinā, uzskata, ka tam galu galā būs jāmainās.