Pyrmajā raidejuma “Kolnāsata” dzīšmu stuostu rubrikā raidejuma vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu aktivū vierzeituoju, apjūmeiguokuo latgaliskūs dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari  atkluos mums kaidys Latgolā i Latvejā labi pazeistamys dzīsmis stuostu.

Ka itymā Latgolys kongresa dīnys laikā runoj par taidom kai Latgolys himnom, vīna nu pyrmūs nūteikti pīsaucama bruoļu Valda (Vaļža) i Māra Muktupāvelu saraksteituo dzīsme “Pīmiņ, bruoļ”. Obeji bruoli Muktupāveli, kuru saknis vaicojamys Leivuona pusē, ir vīni nu spylgtuokūs i zynomuokūs Latvejis folklorys muzykys i pietnīceibys apryndu puorstuovu.

Valdis Muktupāvels ir etnomuzykologs, Latvejis Universitatis profesors, muzikis i komponists, bet juo bruoļs Māris Muktupāvels ir muzikis, grupys “Iļģi”, kai ari apvīneibys “Sventava” dalinīks. Nasabeitu saceit, ka Latvejis folklorys kusteiba sovulaik i tys, kaida ir folklorys izpratne myusu dīnuos, nav īdūmojama bez obeju bruoļu padareituo i izdzīduotuo.

Dzīsme “Pīmiņ, bruoļ”, kū tautā sauc ari par Latgolys atmūdys himnu, rodusēs 20. godu symta 80. godu beiguos, kod Latvejā vaļdeja atmūdys nūskanis, dzīšmuotuo revoļuceja, taipat 1988. godā beja nūtics pyrmais folklorys festivals “Baltica”, kurymā pyrmū reizi publiski i tik lelā skaitā pasaruodejuši ari Latvejis karūgi – taids lela pacāluma laiks.

Dzīsmis rasšonuos vīns nu autoru, Valdis Muktupāvels, raksturoj ar itaidim vuordim:


“Un tajā pacēlumā mums ar brāli Māri kā Latgales patriotiem gribējās arī savu ieguldījumu pašapziņas celšanā.

Precīzi neatceros, kas bija tas pamatimpulss vai motīvs, bet mēs abi divi nolēmām, ka ir jāuztaisa tāda svinīga dziesma, kura kaut kādā veidā izteiktu latgaliešu būtību un sirdi. Tā tapa šī – pāris dienās gan teksts, gan melodija.”

Dzīsmis rasšonūs i ari nūsaukumu “Pīmiņ, bruoļ” īdvesmuojuse fraze nu dzejnīka i literaturkritiķa Osvalda Kravaļa, kura dzymtuo puse beja Ludzys nūvoda Pylda, poemys “Bruoļ, pīmiņ”, kū jis sarakstejs zam pseidonima Ontunejs Rīkstāns. Sovulaik Osvaldu Kravali i Valdi Muktupāvelu saistejuse draudzeiba. Poema “Bruoļ, pīmiņ” ir Kravaļa pyrmais latgaliski saraksteitais dorbs tuolajā 1959. godā. Tys ir veļtejums izcylajam Latgolys viesturis pietnīkam Boleslavam Brežgo i ir Kravaļa puordūmys par Latgolys viesturis kristcelim. Valdim Muktupāvelam nu poemys aizagivuse fraze “Bruoļ, pīmiņi šū breidi seņum seņuos Jersiks piļsāts palnūs” i viestejums par Jersikys Vysvaldi. Muktupāvels saprats, ka ite ir potencials izaugt kam leluokam par “pīmiņ”, ka tī var byut treis dažaidi leimini, kas īsaskanātu dzīsmē, - tāvzeme, bazneica i dvēsele, kas ir tei dzīsme.

Pavysam dreiž “Pīmiņ, bruoļ” tika īskaņuota radiofonā, dzīsme aizguoja tautā, kliustūt par daudzu latgalīšu meiluokuo dzīsmi.  Tei skanēja pa vysu Latveju, īvadeja Antys Rugātis autorraidejumu “Latgola”, vāluok “Latgolas laikagruomota”. Itū dzīsmi par sovu himnu pajēme ari Reigys latgalīšu bīdreiba “Trešō zvaigzne”.

Dzīsme sovu vaira nikai treisdesmit godu laikā pīdzeivuojuse dažaidus īskaņuojumus i variantus – tū dzīduojuši veiru kori, folklorys grupys i ari izskanējuse pop-rock dzīduotuoju izpiļdejumā. Par dzīsmis variantim tuos autoram Valdim Muktupāvelam nav vīnnūzeimeigs viertejums – jis pats atzineigi izasoka par Tihovsku saimis variantu dzīsmei “Pīmiņ, bruoļ”. Ar dzīsmis autoreibu ari itūs godu laikā saguojuši puorpratumi – nazkur škārsteiklā kleist dzīsmis notu variants, ka dzīsmis teksta autors ir jau pīsauktais Osvalds Kravaļs, bet tei vys tik nav taisneiba. Itei naprecizitate beja īsazoguse ari Latgolys kongresa symtgadei veļteitajā muzykys izlasē, kurys nūsaukums “Celīs, bruoļ” kai reizi ir ari fraze nu dzīsmis “Pīmiņ, bruoļ”. Kongresa symtgadei īdzīduotajā “Pīmiņ, bruoļ” versejā pīsadola ari Renārs Kaupers nu “Pruota Vātrys”, Juoņs Aišpurs nu “The Sound Poets”, Ingars Gusāns aba Sovvaļnīks, kai ari Arņs Slobožanins nu grupys “Dabasu Durovys”.  

Par dzīsmis aizīšonu tautā Valdis ir prīceigs:

“Man tā sajūta, ka viņai ir himnai līdzīgs statuss. Tad, kad es paskatījos, ka Latgales kongresa laikā, piemēram, pēc svinīgās sēdes skan, tāpat vairāki kori ir to ir dziedājuši. Viņa tāda bija arī domāta. Un man jau sajūta, ka, ja izdodas sakomponēt, izveidot tādu dziesmu, viņu pat nevar sakomponēt – tā ir radusies un turklāt, ja vēl ar brāli abiem kopā. Es varu būt tikai pateicīgs, ka cilvēki to ir pieņēmuši.”