Itūreiz literate Ilze Sperga īsavērs Alda Bukša romanā “Bruoli”, juo latgalīšu rokstu volūdys versejā. Kai pīzeist Ilze, ūtra dveiņa, latvīšu versejis, nav skaitejuse, koč tys byutu daudz objektivuok, ka runuot par itim literarajim bruolim. Taipat ari tū, ka autors i apguods nabyutu spāruši ituo naīrostuo sūļa izdūt gruomotu vīnlaiceigi ari latgaliski, īspiejams jei nikod nabyutu puorskaitejuse. Niu itys romans ir vīns nu centralūs nūtykumu 2020. goda latgalīšu literaturā i prīca, ka izdeviejs ir jauns spālātuojs latgalīšu gruomotnīceibā — vīns nu centralūs Latvejis izdevieju “Dienas Grāmata”. Gaidom turpynuojuma!

Nazkod seņ beja saruna par latvīšu literaturkritiku — ka ir faktiski naīpiejami skaiteit eistyn kritiskus rokstus, partū ka literaruo vide ir tik šaura i raksteituoji ir atkareigi cyts nu cyta i nu apguodu sovstarpejūs attīceibu. Ūtrys īmeslis — myusu dīnuos izgaistūt padūmu perioda literaturai rakstureigajam socialistiskuo realisma kanonam, kur vīna nu praseibu beja pozitivais tāls i juo pylnveide tekstā, vaira nav stabilys vierteibu i teksta analizis sistemys, kurā īlikt kotru tekstu i konceptuali viertēt juo atbiļsteibu kaidim nabyut leluokim kriterejim, na skaiteituoja subjektivajam pateik-napateik voi teksts struodoj, nestruodoj, juo drēbe ir profesionali nūausta, teikumim ir suokums i beigys, jī aizvad nazkur voi vysmoz ļaun kū nabejs īraudzeit.

Leidza ar tū literaturkritiku i recenzeju šudiņ puorsvorā aizstuoj anotaceja, kas tyvynojās sova veida reklamrokstam i kuo golvonais mierkis ir īpazeistynuot ar radeitū tekstu i juo saturu. Voi ari — literaturkritiķa pošrefleksejis par temu puorskaiteju gruomotu i maņ roduos taida i itaida dūma.
Sovā ziņā ari “Kolnasātys” gruomotu plaukta miseja ir īpazeistynuot ar jaunumim latgalīšu literaturā i īviereibys cīneigim literarim izdavumim. Tikai latgalīšu vide ir vēļ šauruoka i, runojūt par kaidu gruomotu, es riskeju pagaisynuot draugus i pazeistamūs. Aldi Bukšu es pazeistu jau nu tūs senejūs laiku, kod organiziejom jaunīšu nūmetni "Atzolys” i kod latgalīšu volūdys, literaturys, kulturviesturis olimpiadē i skotuvis runys konkursā “Vuolyudzāni” pasaruodeja lapnī baļtinovīši, stolti kai ūzuli i ar eistu latgalīša gonoru pīsaceja — mes ite asam! Partū maņ ir prīca, ka Aldis, kas pīaudzs struodoj pavysam cytā sferā, sovu latgaliskū pateibu ir paturiejs i spiejs izsaceit literaturā, rokstūt par Zīmeļlatgolu, juos viesturi i cylvākim. Tik atpazeistami romanā izagaismoj vītys, kur sūpluok osuo sižeta vierzeibai ir izgleitojūšys atkuopis par veru volūdu Igaunejā, par latgalīšu volūdu, par Ryučupis (“ryucs” latgaliski ir 'ōlūts', taitod — Olūtu upis) puorsaukšonu par Rūčupi, tys ir, upi, kas ryuc.

Vīneigais, kas vītom īsadur acīs — teksts ir puorlykts latgaliski, na latgaliski piļneibā raksteits, nareši jimā ir nalatgaliskys sintaktiskuos konstrukcejis, leksika. Cik autors ir pasaļuovs volūdys redaktoris Muorys Mortuzanis-Muravskys lobuojumim i īsacejumim, nazynu, bet byutu gribiejīs, kab vīndabeiguok byutu lītuots genitivs, vīns nu latgalīšu volūdys lapnumu, kab mozuok byutu taidu vuordu kai “gierbusēs”, “golūtnes”, “snīgs nūkusa”, “Zīmyssvātku tyvuošonuos”. Partū ka ak jau ari Zīmeļatgolā, kas, navaru nūlīgt, ir sovpateigs rūbežapgobols latgaliskajā kulturvidē, snīgs nūsalaiž, Zīmyssvātki atīt, ļauds apsavalk, kūkim ir viersyunis.

Itei seve tulkuošona, rokstūt vysleidza kurā volūdā, ir latgalīšu literaturys problema, kū labi paruoda ari itys dveiņu izdavums. “Latvijas Radio” žurnaliste Anda Buševica ir slaviejuse autora izvēli romanu izdūt div raksteibuos. Taida ir ari Latvejis kulturys periodikys redaktoru praseiba — ka gribi publicēt tekstu latgaliski, pīduovoj par reizis juo tulkuojumu latvyski. Saīt iztulkuot sevi, īīt div ustobuos reizē — pasaceit pareizi latvyski i reizē da dziļuma latgaliski, bez burtiska fonetiskuo puorcāluma. Ka teksts ir radeits latgaliski, autoram vīgļuok byutu pīraksteit jaunu stuostu voi dzejūli, na dūmuot, kai tū pošu pasaceit cytā volūdā.

Alda Bukša gadīnī, tai kai romans, ruodīs, vys tik suokumā voi vysmoz palelim fragmentim ir raksteits latvīšu literarajā volūdā, pīraksteit tū pošu latgaliski ir bejs spieceigs dziniejspāks. Jis pats gruomotys prīškvuordā roksta: “Stypra Latgola nav īspiejama bez stypras latgalīšu volūdas. Bez stypras Latgolas nav īspiejama stypra Latveja.” Ite es otkon radzu styprū baļtinovīti. Atguodynuošu, ka Baļtinovys nūvods ir mozuokais nūvods Latvejā, latvyski stypra vīta, kas sūpluok Upītis kulturtelpai stuov ar obejom kuojom iz zemis i nūtur myusu vaļsts austrumu rūbežu.

Izaver, ka Bukša “Bruolim” ir bejs drupeit par moz laika nūsleipēt latgalīšu tekstu: kai leksiku, tai ari sintaksi. Juoatzeist, ka autora volūda kūpumā ir dzeiva, vīgli skaitama, pījamūt spēlis nūsacejumus: nu Zīmeļlatgolys izlūkšņu īzeimu ite ir tikai golūtnis -as, -es pretstotā plašuok lītuotajom -ys, -is, kai ari daudz vuordu tikai skaņ latgaliski, bet pajimti nu latvīšu literaruos volūdys: tekstā “jau beja davušīs iz sātu” pretstotā latgaliskajam “jau beja aizguojuši iz sātu”. Tekstā organiski īsakļaun taidi latgaliski vuordi kai “sātmaļs”, “skusts” i cyti, tī nav pošmierkeigys izaruodeišonys ar vacvuordim “ka tik latgaliskuok”, gondreiž sinonimu voi izlūkšņu vuordineicys citiešonys, kas nareši ir vārojams ari myusu dīnu latvīšu literaturā.

Tik tuoli par volūdu voi personeigū skotu. Niu vaira par pošu tekstu. Cik autoru zynu kai spieceigu personeibu, tik izbreinej juo literarūs varūņu meikstums, sovā ziņā pasadūšona dzeivis straumei i tod raudzeišona izmiseigi i ar vysim spākim izakuorpeit nu straujuos upis, kurā gadejīs īkrist kai skaidai. Tikai tod, kod klaidu deļ vyss jau ir švaki, beidzūt jimūs pasaruod spāks i speits maut i mauduot. Taids ir Ritvars nu romana “Parādu piedzinēji”, taids pats ir ari Edgars nu “Bruoli”. Tikai Edgaram tei pasivuo mauduošonuos bejuse eisuoka, jau romana suokumā jis teik pastateits kardinalys izvēlis prīškā — sasadorbuot ar narkotiergūnim voi nā. Seiku klaidu vērtine jū ir nūvaduse da nūpītnys spēlis. I te ari īsasuoc stuosts. Atškireibā nu romana “Parādu piedzinēji” autors navalk gumejis — Edgars ar pylnu muogu narkotiku teik policejis nogūs, a juo īguoztī sabīdruotī suoc nateiru spēli, kur likme ir dzeiveiba. Obeji romani sasabolsoj ari tymā epizodē, kod Edgars atrūn lītuvīti Darju i leidzeigi kai Ritvars ar Sergeju pyrmajā romanā suoc mahinaceju spēli, kur ūtrys ir nūzīdzeigajā vidē zynūšuoks i puorī īspiejams realizēt kaidu planu. Tik ūtrā romanā Edgara “puorinīki” mudri mainuos, jis ir naatkareiguoks, vīntuļuoks, vaira spiejeigs pats izlemt i dareit, kai vylks nauzatic nivīnam. Autors jiut jam leidza, tok īpyn vys vēļ leluokuos napatikšonuos.
Piec jiusmeiguos Sandrys Ūdris recenzejis portalā lakuga.lv, kur jei pasaceja, ka itys romans puorspiej vysu da itam latgaliski saraksteitū, gryuts kū vēļ pasaceit, naapšaubūt Ūdris profesionalitati i Bukša talantu. Juos verseja — itys romans ir veirīša iniciaceja. Maņ vys tik ruodīs — izdzeivuošona. Nikas byutiski jau nasamaina, koč Edgara romanā vairuok reižu pīsauktais mieteļs palīk vys nateiruoks i nateiruoks. Jis tai ari napuordzymst jaunā kvalitatē, ka naskaita atbiļdeibys sajiutu par vysu nūtykušū, viņ nūīt da poša dybyna, romana pādejuos lopuos izavuoļuodams gūvu graulēs. Bet voi tys jau ir dūbis dybyns?

Ite maņ juopasoka, ka Alda Bukša talants ir spieja likt vīnu kūka kluci iz ūtra i ceļt augstu pili, paruodūt arviņ jaunys sakareibys, a tod sagrauduot i paruodeit, ka tī apakšā ir bejs pavysam kas cyts. Tok daļa ituos piļs palīk nasagrauduota i tī kai nu vuorpotys saknis var pasaceļt otkon jauni dzynumi i zori. Romana sižets it kai ir cauri jau nazcik lopu pyrms juo beigu, kod mierst kuortejais teiklā sapeitais cylvāks, ituo vysa nūzīdzeibys teikla piniejs, tok romans nasabeidz i, ka autoram byutu gribiešona, jis mīreigi varātu turpynuot vēļ i vēļ, izīmūt iz vēļ leluoka teikla i sagraudojūt vēļ vaira kūka piļs stuovu, kur arviņ jauni it kai uztycami cylvāki ir nūdevieji i juo paleigi var izaruodeit juo gramdātuoji. Teksts ir dzeivs, dialogi spraigi.