“Kolnasātys” gruomotplauktā itūreiz par literata Oskara Seiksta naseņ izguojušū gruomotu “Atīsmis”. Poša autora komentars i Latgalīšu kulturys gazetys redakotoris Lauras Melnes stuosts par jaunū izdavumu.

Latgalīšu kulturys bīdreibys izdūtuo Oskara Seiksta gruomota teik dasaceita kai literata jaunuokuos dzejis, puordūmu par volūdu, sātu, breiveibu i saknem, kai ari autora volūdys kūpšonys i pietejumu apkūpuojums. Izaklausa cīši daudzveideigai deļ tik nadaudz vaira par 100 puslopu bīzys gruomatenis, tok vysam tī eistyn atsarūn vīta, nikuo nav par daudz voi moz.
“Atīsmu” dzejis sadaļu var skaiteit par turpynuojumu pyrma diveju godu izdūtajai Oskara Seiksta gruomotai “Vokora vuordi draugim” – ari ite atrūnami nūskanis ziņā leidzeigi literata eisteksti. Grybātūs saceit, ka tys ir koč kas pretejs myusu dīnuos tik popularajim eisim, īdvasmojūšim citatim, kū mādz pat izviļkt nu literaturys klasiku dzejis i izdūt atseviškūs kruojumus. Seiksta dzeja spuornus tev naīdūs, dreižuok pīviļks tyvuok pi zemis, liks aizadūmuot par pasauli i sovu vītu tymā.

Rakstnīks i literaturzynuotnīks Valentins Lukaševičs īprīškejū Seiksta kruojumu nūsauce par skumeiguokū i pesimistiskuokū latgalīšu, latvīšu i varbyut pat Baļtejis literaturā. Ruodīs, ka itamā ziņā “Atīsmis” vystik tū napuorspiej. Piec gruomotys puorskaiteišonys bezcereibys sajiutys nav. Varbyut ari par tū, ka tuos nūslāgumā publicāti izvylkumi nu video sarunu ar Oskaru Seikstu, kai ari juo nazkodejī pietejumi par latgalīšu volūdu. Varbyut ari multimuokslineicys Evikys Muizniecis ilustraceju deļ, kas reizē labi papyldynoj tekstu, tok ir ari vierteiba poša par sevi i gruomotys skaiteišonys laikā līk nūstuot i īsadzilinuot vizaluos muokslys dorbā. Tok puordūmu ir cīši daudz i vys jau kotram sovys.


Itūgod Latgalīšu kulturys bīdreiba publicējuse četrys sarunys video formatā ar Seikstu par vysaiduokom temom. Ar muziki Ingaru Gusānu jis runoj par sātu, Eviku Muiznieci – par saknem, literaturzynuotneicu i gruomotys “Atīsmis” redaktori Ilgu Šuplinsku – par breiveibu, Valentinu Lukaševiču – par volūdu. Tok vaicuojumu aizdeviejim te atvālāta dīzgon sekundara lūma, gruomotā publicātajūs sarunu fragmentūs puorsvorā nav pat pīraksteiti vaicuojumi. Golvonais ir Oskara Seiksta redzīņs, kas ir dziļš i originals. Varātu saceit ari, ka tys varbyut nasakreit ar lelu daļu sabīdreibys, tok eistineibā, vysdreižuok, lela daļa ļaužu nimoz par taidom lītom nav aizadūmuojuši. Voi tehnologejis ir civilizacejis i breiveibys pauotrynuojums? Voi mums vajadzeigs pasauļs, kurā kiborgi runoj latgaliski? Kai dzeivuot cylvākam ar sakņu iztryukuma sajiutu? Voi trauksmi roda tys, ka mums nav sovys sātys, lai ari jumts viers golvys tai kai byutu?


Sovpus gruomotā publicātais Oskara Seiksta filologiskais pietejums ir par polonismim 1850. godā izdūtajā goreidznīka Jezupa Macileviča dorbā “Pavuiceišona i vysaidi sposobi deļ zemnīku latvīšu”, kas ir vīna nu pyrmūs laiceiga satura gruomotu latgalīšu volūdā. Taipat skaiteituojim daīmams ari Seiksta roksts par jaunvuordim latgalīšu literarajā volūdā, kas pyrmūreiz publicāts periodikā 90. godūs.


Kaidam var rastīs vaicuojums – kas ir tuos “atīsmis”, kas pīmynātys jaunuos gruomotys nūsaukumā? Tys ari ir vīns nu jaunvuordu, kas radīs 90. godūs, tok eisti ļaužu volūdā nav īguojs. “Atīsme” ir laiks, kas tik vēļ atīs, mieginuojums aizstuot vuordu “nuokūtne”, kas nav eisti latgalisks. Taipat par atīsmi var saukt ari atkluosmi. Ruodīs, ka obejis ituo vuorda nūzeimis ari labi sasauc ar Oskara Seiksta dorbim i dūmuošonu. Jis vysod bejs nadaudz nasaprosts i guojs laikam pa prīšku, lai ari par sovu darbeibu i postmodernisma atteisteibu latgalīšu literaturā jau seņ byutu peļnejs vītu literaturys vuiceibu gruomotuos. Tok tī juo nav, vys jau partū, ka roksta latgaliski. Vysprecizuok “Atīsmu” piecvuordā Seikstu raksturuojs Valentins Lukaševičs, rokstūt, ka par jū navar pasaceit, ka vyss ir skaidrs. “Ka septenis reizis padūmoj, izaver, ka juo i pats bess nasaprass.”