Jūlija Tumanovska: Skaitūt gruomotys, var trenēt sovu empateju

Tulkuotuoja Jūlija Tumanovska nu jaunnorvegu volūdys latgaliski puortulkuojuse Nobela premejis literaturā laureata Juna Fosis (Jon Olav Foss) lugu „Kaids nūteikti atīs”. Luga latgaliski īstudāta Daugovpiļs teatrī (režisors Olegs Šapošnikovs, 2024) i izruode sajāmuse Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2024”. Taipat luga latgaliski izdūta ari gruomotā (2025), kas tyka nomināta kai Latvejis Literaturys goda bolvai (LaLiGaBa 2025), tai gruomotu muokslys konkursa „Zelta ābele 2025” bolvai.

Kod vīnu mozu volūdu puortulkoj iz cytu mozu volūdu, juos obejis palīk drupeit leluokys. Jūlija Tumanovska stuosta par jaunnorvegu i latgalīšu volūdu leidzeibom: „Jaunnorvegu volūda ari ir leidzeiga tam, kai latgalīšu volūda Latvejā ar tū, ka jū lītoj na tik daudz cylvāku kai lelū volūdu, bet tam taipat ir dīzgon lela nūzeime vaļstī.”

Kod tulkuojums ir izguojs ceļu da teatra skotivis, tei ir ari sova veida tulkuotuoja atkluošona, soka Jūlija: „Kod es pyrmū reizi beju iz pyrmizruodi, es cīši uzatrauču, ka vysi niu redzēs, kū es dareju vīnatnē, vīntuleibā. Deļtam ka

raksteišona i tulkuošona ir dīzgon vīntuļs dorbs, tu esi vīnatnē ar tekstu, ar datoru i ar sovom dūmom.”

Struodojūt ar latgalīšu volūtu, Jūlija ir sasakuoruse ari ar napateikamu attīksmi nu cytu literatu, kas kustynoj vēļ vaira raksteit i tulkuot latgaliski: „Aizstuoviešona ir dreižuok vysys Latvejis kontekstā. Ir ari sova vajadzeiba storp latgalīšim koč kū ari paruodeit, nagrybu saceit pīruodeit, tod tys daboj taidu nagativu dzinuli, taidu napateikamu sajiutu. Dreižuok ar taidu lepuošonūs – vajag ari ik pa laikam paruodeit sovejim. Asūt storp literatim Latvejā, cytūs pasuokumūs ar latvīšu literatim, dažreiz cylvāki ari drusku rauga nūnycynuot, voi eistyn ir tik svareigi, ka roksta latgaliski, voi ir ari kaidi tulkuojumi latgaliski – nu latgalīšu volūdys, voi iz latgalīšu volūdu, i ar taidu nycynūšu attīksmi, tod arī rūnās tei sajiuta – redz, ite ir gruomota, tys ir nūtics, tys ari nūtiks i byus iz prīšku.”

Jūlija skaita, kod viņ ir īspieja, par sovom kulturys vierteibom, viesturi, latgalīšu volūdu vajag stuosteit, runuot i lapnuitīs, tok „pats svareiguokais ir vīnkuorši latgalīšu volūdys lītuošona. Juorunoj latgaliski vysur, kur tu vari.”

Svareiguokuo līta, kū cylvākam dūd literatura, ir empateja, izsver Jūlija: „Ir taids citats, ka dzeja ir empatejis mašyna. I maņ ruodīs, tū var attīcynuot ari iz gruomotom i dailliteraturu kūpumā.

Kū vaira tu skaiti gruomotys, tū vairuok redzi, kai dzeivoj dažaidi cylvāki, tu vari trenēt sovu empateju, izjust, kai vysaidi cylvāki pīdzeivoj pasauli, i saprast, kas ītekmej kaida cylvāka izvēli.”

Gruomotu, kū Jūlija grybātum puortulkuot latgaliski, saītu vasals saroksts, tok golvonais ir „nasabeit skaiteit gruomotys latgaliski. Tys, nu kuo cylvāki beistās, ka nav tai, ka tu skaiti tikpat dreiži, kai tu skaiteitu latvīšu volūdā. Juorauga pa drupeitei, i tai jau var tikt leidz vasalai izlaseitai gruomotai, gruomotu plauktam, varbyut var tikt ari leidz tulkuošonai, voi raksteišonai kai maņ.”