Juoņs Eļksnis: Ka nabyus literaturys, nabyus viesturis, tauta kai taida pagaist

Juoņs Eļksnis (Jānis Elksnis) ir vīns nu latgalīšu nūzeimeiguokūs gruomotizdevieju, poligrafejis jūmā dorbojās jau vaira nakai 40 godu. 

Juoņs Eļksnis struoduojs kai tipografejā, tai ari kai pedagogs školā, tok nu 1990. gods voda Latgolys Kulturys centra izdevnīceibu i juo vadeibā izdūts vaira nakai 600 nūsaukumu – izdavumu latvīšu, latgalīšu i cytuos volūduos. Juoņa Eļkšņa vadeibā kotru godu teik veidots „Tāvu zemes kalendars”, kas teik izdūts jau nu 1938. gods i cylvāki tū aizviņ gaida, pierk i skaita.

Ar Treju Zvaigžņu ordeņa kavaleri (1994), Rēzeknis Gūda piļsūni (2004), Latvejis Vaļsts aizsardzeibys fonda Gūda zeimis (2003) i Latvejis Lapnuma bolvys laureatu (2013), gruomotu muokslys konkursa „Zelta ābele_2017” laureatu par myuža īguļdejumu gruomatnīceibā Juoni Eļksni saruna par juo myuža dorbu gruomotu izdūšonā, latgalīšu literaturu i tū, kaidai juobyut lobai gruomotai.

Eļkšņam pošam daškiertī apbolvuojumi nav tik svareigi,

„maņ svareiguokais ir gruomotys izdūšona, lai izītu loba gruomota, lai laseituoji laseitu, lai byutu pateikama piec izskota, labi nūformāta.”

Eļksnis vīnu piec ūtra saskaita etapus, kam vajag izīt, izdūdūt gruomotu, i gruomotai svareigs ir vyss – kai teksts i autors, tai ari gruomotys izveiduošana, izdevnīceiba, redigiešona, korekturys, nūformiešona, maketeišona, „iz kaida papeira tei gruomota byus nūdrukuota, īsīšona, lai gruomota ilguok kolpuotu, jei byutu īsīta cītūs vuokūs, brošēta gruomota ilgi nakolpoj. Es vysus procesus zynu.”

Piec Drycānu septeņgadeiguos pamatškolys beigšonys Eļksnis aizbrauce vuiceitīs iz Reigys 2. poligrafejis muokslys orūdu školu: „Izcyla škola i školuotuoji cīši patyka. I zynit, pyrmuo kursa beiguos es jau beju vīneigais grupā teicamnīks. Drycānūs muocejūs ar videjom atzeimem, trejnīkim pamatā, taida līta, bet poligrafeja maņ patyka.”

Finaņsiejuma pīsaisteišona vysod ir bejuse gryuta, stuosta Eļksnis: „Kai soka,

latgalīšu literaturai gryuta dzeivuošona.

Kaidreiz Andris Vējāns maņ saceja – vairuok tik izdūdit latgalīšu gruomotu. Mes tū ari gribējom dareit, bet atbolsta nabeja." 

Juoņs Eļksnis niu ari pats roksta brošureņu, kab saglobuotu atminis, tys juodora, „tauta ir daudz puorcītuse, cylvāki ir daudz puorcītuši.”
Gruomotu skaiteituoji mazynojās, tū var nūturēt viņ turpynojūt raksteit, izsver Eļksnis, „vajadzātu nūdybynuot latgalīšu literaturys bīdreibu, i izdūt literarus i viesturyskus dorbus, kam niu iz laukim daudzys sādžys ir pazudušys, vēļ koč kaidys atminis varātu raksteit, tī ir viesturyski dorbi, bet zynit, ka nav naudys, navarim izdūt, i daudzys atminis aizīt zudumā.

Atminis pīdar viesturei. Ka nabyus literaturys, nabyus viesturis, tauta kai taida pagaist.”