Latgalīšu literatura ir latvīšu literaturys daļa: par aktualū 2025. godā

Par latgalīšu literaturys jaunumim 2025. godā, par kvalitati, rūbežim, raksteituo vuorda izīšonu uorpus gruomotu vuoku – iz teatra skotuvis, radejis lasejumūs, saruna ar literati Ilzi Spergu, latgalīšu kulturys kusteibys „Volūda” vadeituoju Edeiti Laimi i literaturkritiki, izdevnīceibys „Latvejis mediji” redaktori Jūliju Dibovsku.

Kai definēt latgalīšu literaturu myusdīnuos, Ilze Sperga uzskota, ka „tī rūbeži ir tik izplyuduši, sleideigi, ka tī eistineibā nivīns napasaceis, kas tod eisti ir latgalīšu literatura.”

Edeite Laime „grybātu pamest tū taidu atvārtu daļu, ka jebkurš var kliut par latgalīšu literaturys autoru, atbalsteituoju, īinteresātū, izdevieju.”

Sovpus Jūlija Dibovska sprīž, ka „cīši svareigi, kab itei literatura tūmār byutu ar latgalīšu volūdys elementim, tod tei ir eistuo i sovu miseju nasūša literatura. Tok ka latgalīšu literatura ir tik atvārta, tys otkon ir cīši labi, i taids draugs kai es, var tymā pīsadaleit, koč kaidā ziņā popularizēt, i likt citim nasabeit itūs tekstus laseit, jo es saprūtu, ka ir taida problema, naraksteita i naapsprīsta – daudzu izdavumu redaktori beistās nu latgalīšu dzejis, beistās nu latgalīšu prozys, kas maņ ruodās cīši dīvaini, ir pīejami korektori, redaktori, i gols golā, tei nav tik tuola volūda mums Reigā kai daudzim ruodās.”

Ligija Purinaša, Oskars Seiksts, Sarmeite Trūpa, Valija Platace ir viņ daži latgalīšu autori, kuru dorbi itymā godā pīsaistejuši uzmaneibu. Nu vīnys pusis latgalīšu literaturys nav cīši daudz, nu ūtrys – tei ir palykuse radzamuoka. Ilze Sperga uzsver, ka „ir varbyut izamainejs pasauļs taidā ziņā, ka literatura latgaliski vairs nav juomeklej tikai Rēzeknē, ari mozū izdevieju izdavumu gruomotys ir gruomatneicu teiklūs, itei rūbeža ir puorkuopta. Cyts vaicuojums – cik cylvāki zyna, cik jī orientejās latgalīšu literaturā, tys ir na tikai parostim skaiteituojim, bet ari redaktorim. Sabīdreibys mozzynuošona ir byutiska problema, ite ir skots iz nuokūtni – na tikai pošim latgalīšim, bet ari redaktorim ir juopasaver, kas nūteik na tikai pasaulī, bet tepat Latvejā, par tū, ka latgalīšu literatura nav tikai regionaluo, jei tūmār ir latvīšu literaturys daļa, jimā tūp dorbi, teksti, kas ir byutiski ari Latvejis, latvīšu literaturys kontekstā.”

Latgalīšu gruomotu skaita ziņā itys gods ir vysā biedeigs, skaita Edeite Laime: „Mes runojam videji par desmit gruomotom godā, kur ir koč kas latgaliski. Pyrmkuort, ir dīzgon moz izdavumu, i ūtrkuort, juorunoj par jūs kvalitati i ari par tū, cik jī ir tikai latgalīšu volūdā.”

Ilze Sperga otkon pībylst, ka „itys gods patīseibā nimoz tik bezcereigs nasaruoda”, jei ir bejuse vairuoku konkursu žurejā, kur „pasaruoda jaunys sejis. Grybātu pīminēt Valiju Plataci, kas debitēja gon Rogovkys dzejis vogā, gon ari Prozys skaitejumūs – jai ir sovs redzīņs, verūtīs iz tim tekstim, es radzu tī potencialu. Ari cyti autori – ir cylvāki, kas gods nu goda pīsadola itymūs pasuokumūs, kvalitate nakreit, jei ceļās. Varbyut, ka juosasajamās koč kaidim kūpkruojumim, kas ļautu definēt ituos šaļts latgalīšu literaturu, pošim autorim nūstyprynuot sovu variešonu, i ari cylvākam nu molys, tam pošam redaktoram īraudzēt, kuri ir tī vuordi, ar kurim var riekinuotīs, kuri nav gluži spams, kuri ir koč kaids latgalīšu redaktora atlasis kriterijs.”

Jūlija Dibovska ari cytu godu latgalīšu literatūru cer īraudzeit „arviņ drūsmeiguoku i originaluoku, deļ tam ka itys gods paruodeja, ka latgalīšu literatura tū var.”