27. apreļs itūgod zeimeigs na tik ar Latgolys kongresa dīnu, tok ari latgalīšu dzejnīka i literaturzynuotnīka Osvalda Kravaļa 80. jubileju. Jau gondreiž 14 godu Osvalds vairs nav myusu vydā, tok daudzys juo idejis vys vēļ ir dzeivys i daudzi pat nanūjauš, ka jis bejs tūs autors.

Osvalds Kravaļs dzims 1942. goda 27. aprelī Ludzys nūvoda Pyldys pogostā. Pabeidzs Potorovys septeņgadeigū školu i Ludzys lauksaimisteibys tehnikumu, piec tam studiejs Latvejis Vaļsts universitatis Filologejis fakultatē.

70. i 80. godūs Osvalds Kravaļs beja labi zynoms literaturys kritikis, dzejis zynuotuojs, struoduoja laikroksta “Literatūra un Māksla” kritikys nūdaļā, Zynuotņu akademejis Volūdys i literaturys institutā. 1984. godā izguoja juo rokstu par dzeju apkūpuojums gruomotā “Jābūt”. Taipat jis sastuodējs rokstu kruojumus par bārnu literaturu i ari latvīšu fabulu izlasi jaunuokuo školys vacuma bārnim. Zeimeigai, ka iz kritiku kruojuma “Jābūt” pādejuo vuoka atrūnamajā literaturzynuotneicys Rutys Veidemanis aprokstā par gruomotu, izmontuots vuordu salykums “eisti kravaliska manīre”. Tys līcynoj par juo sovpateigū, individualū stylu, kū navar sajaukt ar cytim.

Īspiejams, literaturys pasaulī Osvalds Kravaļs vaira zynoms taišni kai literaturzynuotnīks, kritikis, na literats. Nu juo saraksteitūs dzejūļu publicāta tik pavysam nalela daļa. Kai vīns nu zynomuokūs Osvalda Kravaļa literarūs dorbu ir 1987. godā žurnalā “Karogs” publicātuo kulturviesturiskuo poema “Bruoļ, pīmini!”, kas teik skaiteits ari par vīnu nu pyrmūs publicātūs literarūs dorbu latgaliski piec vairuoku desmitu godu puortraukuma. Tei viestej par Latgolys viesturis nūtikšonom i veļteita viesturnīka Boleslava Brežgo symtgadei. Poema īdvasmuojuse ari bruoļus Valdi i Māri Muktupāvelus sacerēt dzīsmi “Pīmiņ, bruoļ”, tok šaļtim itamā ziņā rūnās puorprotumi, kod Kravali nūsauc par dzīsmis teksta autoru. Tei nav taisneiba, partū ka dzīsmis tekstu i muzyku saceriejuši bruoli Muktupāveli.

Kravaļs vysvaira publiciejuos taišni 80. godu beiguos i 90. godu suokumā. Jū mādz saukt ari par vīnu nu pyrmūs trešuos atmūdys viestnešu Latgolā. Pyrmais izsacejs dūmu, ka vajadzātu dybynuot latgalīšu kulturys bīdreibu, pyrmais nu Reigys latgalīšu puorsacieļs iz dzeivi Latgolā. 80./90. godu mejā jis beja Daugovpiļs teatra literaruos dalis vadeituojs, organizēja Ludzys, vāluok Daugovpiļs literatu apvīneibys, ari Latgolys rakstnīku organizaceju “Dveiņuva”, daudzim jaunajim latgalīšu autorim beja kai sova veida mentors, školuotuojs, kurs piļneigi breivpruoteigai vuiceja, kas ir loba literatura. Jis īdvasmuojs taidus autorus kai Vili Dzērvinīku, Normundu Dimantu, Valentinu Lukaševiču, Oskaru Seikstu, Ingridu Tāraudu, saukts ari par myusu dīnu latgalīšu literaruos tradicejis patriarhu. 1992./1993. godā izguoja treis žurnala “Jaunuo Dzeive”, kū izdeve “Dveiņuva”, numeri, i Kravaļs beja vīns nu tuo redaktoru. Tuo mierkis beja latgaliskuos literaruos tradicejis saglobuošona i atteisteiba.

Pats Osvalds rakstejs kai latgaliski, tai latvīšu literarajā volūdā i ari krīvyski. Nu 1982. goda leidz pat sovai smiertei Kravaļs regulari rakstejs dīnysgruomotu, kurā, kai nūruoda Valentins Lukaševičs, jis kotru dīnu dokumentēja latgalīšu kulturys faktus i personalejis, analizēja procesus, tīpat ari raksteja dzejūļus i metafiziskys puordūmys. Tok leluokuo daļa juo raksteituo sadaga guņsgrākā.

Škārsteikla plašumūs par Kravali var atrast mozys, bet zeimeigys detalis ar nadaudz taidu kai legendys pīskaņu. Par pīmāru, ka dzejneica Velga Krile par kaisleigu peipātuoju palykuse piec tuo, ka Kravaļs jai Filologejis fakultatis gaitenī pīduovuojs pyrmū cigareti juos myužā. Evalds Vasilevskis sovulaik stuostejs, ka taišni Kravaļs asūt nūsaukuma “Pūdnīku skūla” autors, īsokūt tai aizstuot nūsaukumu “pleners”. Vasilevskis par Kravali asūt sacejs, ka jis ir kai leits i snīgs – ni tu juo paredziesi, ni apturiesi. Ontons Slišāns rakstejs, ka daudzi Kravali skaita par jūceigu, taidu kai “vieja putynu, kurs lidoj i lidoj naskaitamūs dyžūs ideju viejūs”. Kai Slišāns, tai Seiksts roksta, ka daudzys Kravaļa idejis ir puorjāmuši i pa sovam realiziejuši cyti, ari tī, kuri īsuokumā tuos nav atzynuši. Pi taidu var pīskaiteit pasauļa latgalīšu saītu voi latgalīšu gruomotu izdevnīceibu.

Nu jau gondreiž legendom apveits ir Osvalda Kravaļa dorbs “Atpakaļ iz Latgolu”, kū varātu saukt par juo ceļuojuma pīzeimem. 1984. goda vosorā Kravaļs ar ritini vasalu mienesi brauce pa Latgolu, nuokušajā zīmā tū apraksteja, bet leidz pat 2008. godam tekstu vysu laiku papyldynuoja. Valentins Lukaševičs zyna stuosteit, ka puors nedeļu pyrma sovys smierts ituos gruomotys manuskripts atdūts Latgolys kulturys centra izdevnīceibai, tok izdūts tys tai ari nav.

Kravaļs publiciejīs ari ar pseidonimim Ašvolds Dveiņuvs i Ontunejs Rīkstāns. Interesanti, ka reizem pi Kravaļa publikaceju nūruodeits, ka atseviškus dzejūļus, eipaši latgaliskūs jis sarakstejs kūpā ar Ontuneju Rīkstānu. Tū jis asūt īpaziņs taišni sova 1984. goda vosorys ceļuojuma laikā i skaitejs na par pseidonimu, bet sovu ūtrū vuordu, kū jam davuse Latgola, leidz ar vuordu dūmūt ari sovu svieteibu.

Lai cik varbyut jūceigai tys naskaneitu, ari vīneiguo Kravaļa poša gruomota ir jau pīmynātais rokstu par dzeju apkūpuojums “Jābūt”. Jam kai literatam sovys gruomotys nav - dzejūli izsvaideiti pa presi, antologejom, izlasem. Leluokuo reizē publicātuo Kravaļa dzejūļu kūpa ir 1991. godā izdūtajā Ludzys literatu apvīneibys dorbu kūpkruojumā “Saule izkapts kātā”. Tok vys jau otkon taisneiba Oskaram Seikstam, kurs roksta, ka “Osvalda byuteiba nav vaicojama saraksteitajā. Gruomota ir papeirs, saceitu jis pats, svareigs ir cylvāks”. Jis beja cylvāks, kurs ap sevi puļcēja ļauds. I vyslobuok sovus dzejūļus asūt prats nūskaiteit jis pats.

Osvalds Kravaļs myužeibā nūguoja 2008. goda 30. junī. Jau piec tuo, 2009. godā, apbolvuots ar Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks” par īguļdejumu latgalīšu literaturys atteisteibā. Pyrma 30 godu, kod Osvaldam Kravaļam palyka 50 godu, Ontons Slišāns par jū raksteja: “Latgolai vajag na viņ apdūmeigu dareituoju, bet ari korstasineigu idealistu.”