Literaturzynuotnīks Valentins Lukaševičs – cylvākim tryukst pošu radeitu emoceju

Turpynojūt svieteit Dzejis dīnys raidejuma producente Guna Zvīdre ar literaturzynuotnīku i literatu Valentīnu Lukaševiču runuos par aktualū latgaliskajūs tekstūs i raksteituo vuorda svoru laika garšys saglobuošonai. Kas kūpeigs literaturai i laika mašynai? Voi i kai literatura puorsavītoj, pasamej? Kas ir literats i kod jis par taidu suoc byut?

“Es suoču dūmuot par tū, ka Raiņa leluokais davums pastarpynuotā veidā iraida tys, ka mums ir Dzejis dīnys. Tys ir vysuleluokais, kū Raiņs mums īdevs i tys ir juo leluokais nūpalns. Nu i jau gondreiž 60 godu Latgolā i ari vysa Latvejā ir Dzejis dīnys. Leitovā dzejis svātki nav saisteiti ar vīnu konkretu personu i jim taids poezejis pavasars ir kotru pavasari. Tagad es dūmoju, ka dzejai nu četru godalaiku pīstuov taišni diveji – rudiņs i pavasars. Par  tū, ka tī ir taidi puormaiņu laiki. Zīma i vosora ir taida kai poloritate, stagnaceja. Tys ir tys, iz kū aizīt pavasars voi rudiņs. A rudiņs i pavasars vysuvaira pīstuov poezejai. Tod, kod tu jiuti puormainis.”

Valentins atkluoj, ka pyrmū reizi Dzejis dīnuos kai dalinīks pīsadalejs 1989. godā Daugovpilī.

“Ka nabyutu Dzejis dīnu, varbyut daudzi pat naraksteitu. Jam ruodeitūs, ka tys sabīdreibai nav vajadzeigs, a tod, kod ir Dzejis dīnys, jam ruodīs, ka daudzim i cīši daudzim tys interesej… Ir cylvāki, kuri ir dzejnīki piec dzeivisveida, jī nav Rakstnīku savīneibā, jī pat tū nagrib, jī napublicejās i tod tu pasaver iz tū cylvāku i, kod jis suoc runuot, saprūti, ka juo volūda ir teiruokuo proza voi vīna dzeja. Jis ir fantazātuojs. Jis runoj skaiški. Taipat kai ir tautys medicina, tautys pedagogi, jis ir tautys dzejnīks. Taidi ari vēļ Latgolā ir palykuši, bet arviņ mozuok.”

Lai ar kaidu mierki kaids raksteitu voi radeitu sevkuru muokslu, tei patārātuojā izsauc emocejis, koč voi neitralitati.

“Vysa muoksla roda tū, ka mes jū patierejom. Tys ir cīši labi, ka ir dzeja, bet tryukst pošu radeitu emoceju.

Tys kū nūzeimej? Ka es pats vaira namuoku prīcuotīs, bāduotīs, bet tikai tod, ka es nūsaklausu smuku dzīsmi, manī rūnās prīca. Voi tod, ka es pasaveru teleponā koč kū jautru, manī rūnās jautreiba. Saīt tai, ka es naasu saiminīks sovom emocejom, es juos narodu i ir vajadzeigs uorejais kairynuojums.”Dzeja, muzyka, televizeja – jī manī roda prīcu, bādys, jautreibu.”

Valentins izsver, ka iz vysa vaira dzeivē ir vuicejīs nu tūs, kas dora tai, kai navajag.

“Muna izpratne – maņ dzeivē vaira ir īvuicejuši švakī paraugi. Cylvāka dzeivis koš kaids napareizss guojīņs. I tod tu dūmoj, par kū tys tai iraida i kai tū sataiseit cytaiž. Ka tu redzi i saprūti, ka tys nav eisti kvalitativs, tu dūmoj, kai puortaiseit. Kod tu redzi kū kvalitativu, tu vari tikai atdarynuot tū vysu.

Vysuvaira dzeivē asu pateiceigs tam, kas maņ ruodejuos nakvalitativs. Nu tuo es asu vuicejīs.”

Muoksla ir kluotynasūša iz kotra sūļa naatkareigi nu tuo, voi mes tū apzynuoti redzim voi nā.

“Maņ cīši pateik sabīdreibys i koč kaidu gastronomisku tālu projekcejis iz muokslu.

Kotram ir sova garša i taipat ari dzejai ir sova garša.”

Valentins stuosta, ka pats dzeivē vuicejīs nu vysu pa drupeitei, i taida vīna elka jam nikod nav bejs, vys tik kotram sovs ceļš īmams.

“Vysi cylvāki ir vīnaiži, vysi cylvāki ir vysaidi.”

Latgalīšu literatura, taipat kai Latgola i cylvāki kūpumā, puorsamej. Pasamaina i nu lauku pamozom ir puorsacāluse iz piļsātu. Turpynoj Valentins.

“Leluokuo daļa laseituoju dzeivoj piļsātā, logiski, ka ir juoroksta na tai, kai bruoli Kaudzītis raksteja, voi tod, kod vysi beja laucinīki. Ir mainejusēs tematika. Latgolā niu ari piļsātuos dzeivoj nu vysmoz 50 % cylvāku, ka ni vaira. Tei ir cyta dūmuošona, cyta mentalitate, atsatīkšona pret dobu ir pavysam cytaižuoka. Voi tu dzeivoj meža molā, voi deveņstuovu sātā… Partū ari latgalīšu literaturā nūteik lels lyuzums, i tys nūtyka pyrma godu 15–20. Ka mes vēļ palosom A. Kūkoju, O. Slišānu, A. Kravali, A. Rancāni. Jī vēļ ir tymā vacajā, kod vēļ ir lauku dzeivis i tradiceju vierteiba. Šūbreid, ka mes palosom tū dzeju… Pasaruoda piļsātniku lītys. Tys, kas saisteits ar vysom piļsātys dzeivis sovpateibom. Dzeivūklis, saspīsteiba, trūksnis, mašynys nu reita, sietnīki. Īraudzeit pa lūgu cārmyukšu i prīcuotīs kai par breinumu, ka tys koč kas taids eipašs izaug ite.”

 Raksteitais vuords ir myužeigs.

“Teksts ir ari muzejs, i ka mes losom tūs pošus jaunlatvīšus, tys ir kai nūbraukšona ar laika mašynu iz tū laiku. Tī laiki nav ni švakuoki, ni lobuoki. Tī laiki iraida cyti… Muzejs, varbyut ar taidu drusku putekļa pīgaršu, nūsauksim drupeit modernuok – laika mašyna. Ar laika mašynu var nūbraukt iz senejim laikim. I ka mes losom Madsolys Juoni, ka mes losom Trasunu voi Kempu, mes vīnkuoršai varim naīt iz muzeju i nasavērt, i saprast. Ar dalliteraturu mes vēļ dabojam cytu eipašeibu.

Ka mes aizīmam iz muzeju, mes redzim dokumentus i eksponatus, bet dailliteratura dūd nūskaņu, izjiutys.

Tuo laika puordzeivuojumus, kai cylvāki izsacēja suopis, kaidys jim beja viļšonuos, kaidys jim beja cereibys. Maņ nu viesturis cīši interesej emoceju viesture. Vierteibu viesture. Par kū cylvāki nazkod smējuos, par kū jī jūkuoja. Par kū jī bāduojās.Taida moderna līta niu ir tys, ka viesture nav tikai varys i karu viesture, bet var pieteit kulturys viesturi, iedīņu i muzykys viesturi. A vēļ smolkuoka līta ir ideju viesture. Kai pasamaina idejis – tolerancis ideja, ekologejis ideja… laikmata goru mes varim redzēt tikai dzejā, prozā, gleznā i muokslā kūpumā, kam dokumentūs, sausā volūdā mes naredzēsim.”

Ir juosamaina, tuo vydā leidza laikam – apvīnojūt sevī myužeigū i maineigū, napagaisynojūt pamatvierteibys.

“Ka agruok didaktika beja klaji i vīnkuorši saukli, tod šūbreid tei poša didaktika ir nūslāpta smolkuos, modernuos, psihologiskuos i komunikativuos tehnologejuos.

Par tū pasauļs vysod ir myužeiguo i maineiguo kombinaceja. Vysod ir lītys, kurys ir myužeigys. Tys, kas nikod nasamaina, i tuos ir taidys lītys kai cylvāks, dzymtuo puse, nūdeveiba, mīlesteiba i tt. Ir koč kaidys fundamentalys lītys, kurys  īt cauri vysim laikim. I ir taidys lītys, kurys ir absoluti maineigys i kurys cylvāki pat aizmierst

… Maņ pateik, kod cylvāki spiej atrast sevī tū paritati, tū proporceju storp myužeigū i maineigū...Švaki, ka cylvāks sovu mugurkauli pazaudej. Mugurkauļs, tuos ir pamatvierteibys i juos vysubīžuok caur koč kaidim simbolim, atributim, bet juos ir cylvākā īškā, apziņā, sirdī, pruotā. Lītys, kurys tev ir namaineigys, tovi dzeivis principi i vierteibu sistema. Ari tys, saprūtams, drupeit pasamaina.”

Valentins stuosta, ka latgalīšu dzeja ir taida, kaida tei ir, i golvonuo problema ir na ar autorim, bet skaiteituojim, kurūs nav saleidzynojūši daudz. Nazkod dzeja i literatura beja kulturys centrys, niu itys ir mainejīs.

“Šūbreid mums ir internets, kur iraida blogeri i tamleidzeigi i  tū vysu pravīša dzejnīka lūmu ir puorjāmuši cyti. Teatra režisori, akteri, sportisti, žurnalisti koč kaidā ziņā. A tod, kod es beju jauns dzejnīks, beja bez konkurencis. Tys ari varbyut beja švaki, ka jis beja vīneigais… Latgalīšu dzejā nav nikaidu lelu probļemu.  Latgalīšu dzeja ir daudzveideiga, kotrys tī var atrast vysu, kū jis grib. Ir cylvāki, kuri roksta bārnu dzejūļus, ir detektivi, ir taidi konservativuokā stylā, ir modernuoka dzeja.”

Jis izsver, ka kotra gruomota, kurū cylvāks šudiņ puorskaita, nav emocionala i napuordūmuota darbeiba, bet juo apzynuots lāmums.

“Audiovizualuo kultura teleponā. Praktiski vyss ir teleponā. Tī ari skaita, bet tī teksti nav gari, vysuvaira cylvāki klausās, verās. Nu tys vīnkuoršuok iraida. Vīnkuorši vari vysu klauseitīs, ir audiogruomotys, stuosteituoji, runuotuoji. Laseišona jau palīk par gryušu. Kai es jau vīnreiz saceju, ka laseit, skaiteit gruomotys, tys ir taipat kai ar rūkom revēt duorza. Vīns taids saleidzynuojums. Tys ir aptyvai tikpat sarežgeiti, bet ir cylvāki, kurim ir īrodums. Maņ pateik skaiteit. Saprūtams, tys acim ir gryuši, tys nav tik mudrai, bet nu ūtrys pusis, ja es koč kū skaitu, losu, taitod tei ir muna cīši apzynuota izvēle.

Šūbreid cylvāks nalosa vysu piec kuortys. Ka jis aizīt iz veikalu voi biblioteku i jis koč kū pajam voi nūpierk. Tamā šaļtī tei ir jau cīši puordūmuota izvēle. Tys nav najauši kai spaideit YouTubā vysu piec kuortys, lenta īt piļneigi najauši… Nu maņ jau ruodīs, ka vys tik laseitais teksts cylvākam palīk dziļuok juo smadzanūs, dūmuošonā, pat varbyut na apziņā, mugorys smadzanūs, zamapziņā.

Tys īspaids nu laseita teksta, gruomotys ir leluoks nakai par nedeļu nūsavērt skaudzi video. Tys vyss plyust, saplyust kūpā, vīns īspaids puorsyt ūtru. Deļ seve es asu saprats, ka mani īspaidoj drukuotais vuords. Es jamā jiutu spāku. Leluoku spāku nakai koč kaidūs cytūs komunikacejis veidūs.”

Raksteituo vuorda daudzveideiba. Par dzeju Valentins runoj ar metaforom i tālaineibu, kam taišni dzejai tys asūt rakstureigs i pīstuov.

“Tai tālaini sokūt, dzeja ir trauslums. Ir lītys iz pasauļa, kurom juobyut masivom, stabilom, styprom. Par pīmāru, kaļva vasars… Dzeja muna izpratnē, tys ir trauslums, styklys… Koč kas tik trauslys, ka tu jū losi i ir sajiuta, ka tu pīsaskar pi smolkys koš kaidys montys, kura sapleiss, ka stypruok daspīssi. Nūkryss, ari salyuzs. Taida muna sajiuta, kas ir loba dzeja. Mes vysi runojam, bet dzejnīks tū pasoka tālainai, smolkai.”

Cylvākim ir leidzeigys dūmys, īškejuo sajiuta, bet ni vysi – kai dzejnīki i cyti autori – prūt tū izraksteit tekstā.

“Eistineibā kotram normalam autoram tei ir seve terapeja. Maņ ari tys taipat, ka tu izaroksti, koč kas izplyust, koč kas pasasoka. Tu vari nadzert tabletis i spricis i itys ir lobuoks i nakaiteiguoks veids kai seve sakuortuot.

Varbyut na deļ uorīnis, bet deļ seve poša iraida, kam mes jau redzim tik tū, kū dzejnīks publicej. A kai jis sovu dvēseli sakuortoj, var atnest i viļšonūs, var atnest ari suopis.”