Pi myusu gostūs režisore Inese Mičule, kurys īstudiejumi beidzamajūs godūs sajāmuši augstus nūviertiejumus. Vysa vydā 2018. godā sajimta Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks” par koncertizruodi rokstim i skaņai “Latgolys gradzyns”, sovpus itūgod tai pīsavīnuoja vēļ vīns “Boņuks” par dzīšmuspēli “Trasuns. Fabulas”. Niu Inese struodoj pi jauna projekta – koncertizvaduma “DOT un DOTIES”, kurā vargaņu festivala “ORGANismi” laikā Latgolys viestnīceibā “Gors” sasatiks varganiste Iveta Apkalna i baleta doncuotuoja Jūlija Brauere.


“Tymā tiks runuots par muokslineicys sīvītis ceļu, procesu, izaugšonu i byušonu. Sarežgeitajā profesejā, kai ir byut latvītei, latgalītei pasaulī. Pasauļs, kurs ir skorbs i prosa nu sīvītis. Jis cīši daudz prosa nu muokslineicys, i par tū tys stuosts. Stuostā teik izmontuoti Ivetys Apkalnys dīnysgruomotys fragmenti. Iveta ari spēlēs iz skotivis, tai ka tys byus taids cīši personiskys stuosts.”


Inese izsver, ka myusdīnu sabīdreibā nav vīglai dzeivuot, kam tei ir saleidzynojūši praseiga i ir svareigi palikt uzticeigam sev. Latgolys sīvīti šudiņ jei radz kai stypru. 


“Es radzu cīši stypru, uzjiemeigu, ar sovu apziņu, kas es asu, kaida ir muna atbiļdeiba par kotru pījimtū lāmumu. Jei mainuos nu tuo, ka pasauļs palīk arviņ praseiguoks. Arviņ gruošuok palīk izalaseit, kam kotra izvēle nūsoka tovu tuoļuokū sūli.”

Vaicuota par personeibom Latgolā i juos viesturē, Inese nasasteidz saukt vuordus i uzvuordus. 


“Bierneibā es dzeivuoju natuoli nu taida cīši spieceiga keramika kai Polikarps Čerņavskis i dzeda munai lobuokajai draudzinei Inesei. Radzūt, kai tys cylvāks struodoj ar muolu, piec tam jau ari Inesis tāvs Jezups i Inesis veirs, maņ ruodejuos, ka mes, latgalīši, asam taidi kai nu muola koč kaida. Myus meica i tai, i itai, i tod koč kai izveidoj. Es kai bārns aizaruovu, jis taiseja valnus, daudzi, lela kolekceja beja ar valnim. Ari niu, aizbraucūt i dzieržūt, kai tys muols tinkšk, kai jis runoj,

maņ vysu laiku taida tei sajiuta, ka mes vysi, styprī latgalīši, asam trausli, bet tymā pošā laikā cīši spiejeigi pīsalāguot, bet palikt sovi. Myus dadzynoj, taidus, itaidus, malnus, kruosainus. Bet vydā muols palīk muols, taids maņ tys latgalīts redzīs.

Te pat nav vuordam, uzvuordam voi personeibai tik lela nūzeime, bet īškejai vierteibu sistemai.”


Latgalīšu volūdu Inese sauc par sovu sirds volūdu, niu vys kasdīnā latgaliski runuot saīt reši.


“Tei sirds volūda, saprūtams, ir tei dzymtuo volūda. Nu navaru es nu tuo sova tempermenta aizbēgt, tuos eistuos emocejis, kai jius nazkod asat redziejuši, juos īt par molom. Tī ari ir tei sirds volūda, latgalīšu volūda. Latgalīšu ašņa volūda.”


Sovulaik školā Inese aizaruove ar gleznuošonu, piec tam dabuojuse bakalaura grādu jurisprudencē, vys tik tai eistyn seve atroduse kai režisore. Poša atkluoj, ka rešu reizi pagleznuot saīmūt i niu.


“Ka es atsuokšu gleznuot, tod ruodīs, ka es aizīšu nu teatra. Tys mani var puorjimt, es tū pamatu vacumdīnom. Es tai koč kur sev soku.”