LSM ziņās: «Suprātkys Rykovā» – sarunys par volūdu, viesturi i dzeivi

Turpynojūt tradiceju, braukt “Suprātkuos” iz kaidu nu Latgolys pogostu, kaba pasarunuotu ar vītejim ļaudim par volūdu, viesturi i dzeivi ite, šudiņ gastejom Rēzeknis nūvoda Rykovā.

Jau 70 godus ite dorbojās etnografiskais ansamblis “Rikava”, kas ir vīneigais taids ansamblis Latvejā, kas veidoj etnografiskūs izvadumus, i taišni jī itūgod teik eipaši gūdynuoti storptautyskajā folklorys festivalā “Baltica”, sajamūt Tradicionaluos kulturys izcileibys bolvu folklorā. Raudzeisim dazynuot, kai jim ite dzeivojās.

Sarunā pīsadola: etnografiskuo ansambļa “Rikava” vadeituoja Aija Dundure, pyrmaškolys školuotuoja Velta Melne, pensionare Marija Degle, školuotuoja i dzejneica Līvija Liepdruviete, pensionare Lidija Kolmane, pensionare Antonina Stivriņa, pensionare i teicieja Marija Mičulīte, Kulturys dorbu organizatore Rykovys pogostā Inese Vērdiņa.

Rykovīši etnografiskūs izvadumus veidoj jau nu 1958. gods, kod režisore Marga Tetere īdrūsynuojuse tū dareit – caur tradicejom i dzīsmem, kas pīraksteitys nu Rykovys teicieju. Vyss montuojums beja dzeivs, tai ari suocēs, soka Aija Dundure: „Pyrmais beja kuozu cyklys – aizdzereibys, vaiņuka veišona, kuozys Latgolā, tod jau aizguoja vyss – krystobys i tolkys, vysaidi sadzeivis izvadumi. Mums montuojumā ir taidys būrtneicenis, kū mes sasīnam i saucam par maizis kukuleišim, kur Teklys Teicānis i Janīnys Mičulis apraksteita tradiceja, kai beja, kai dzeivuoja, kai dareja, kas apvīnoj vysys tradicejis – kai mutvuordu montuojumu, dzīsmis, tai dorbareikus, apgierbu.

Mes vēļ daudzi asam pīdzeivuojuši bierneibā pi sovu babu i krystamuošu kai vušku cierpšonu, kalieju darbus, tai rudzu i sīna pļaušonys, svīksta neišonys, mes vēļ tū atguodojam.”

Rykovys volūdys izrunai ir rakstureiga dzīdūšuo intonaceja. Bet niu Rykovā jau ir sasajaukuse ari cytu vītu izruna – Bykova kluotyn daīt, Viļāni i Drycāni, sīvītis īsapreciejušys i atnasušys leidza ari sovu volūdu.

„Ka volūda ir dzeiva, tod jei sasajauc, gribim mes tū voi nagribim,” tai Līvija Liepdruviete.

Večerinkys Rykovā bejušys pi Žogotu tylta, zam Stiureņu veitūla, vēļ pret Brišku zam veitūla ļauds puļciejušīs, kod muzykants siediejs gruova molā, a ļauds iz ceļa doncuojuši. Turpynoj Antonina Stivriņa: „Niu nasaprūt, kai varēja docuot iz lelceļa. A kaidi beja agruok lelceli – ceļš nabeja granti redziejs, beja tikai zemis ceļš, i ceļa vierss beja apaudzs ar mozu zuoleti. Tikai pa ceļa molu apmāram 50 cm stidzenis, kur zuole naauga, kuojom guojieju beja daudz, cylvāku beja daudz, iz bazneicu guoja, vysur.

Vysi kuojom guojoem kai zūstenis vīnā ryndā.

I zuolis nabeja iz poša ceļa vyda, kur zyrgu roti brauce, a cytur iz ceļa beja zuoleite. I vysod duoncuoja iz ceļa, i cīši daudz dzīduoja.”

Pādejā laikā Rykovā ir atsagrīzuši cylvāki, kuri pierk sātys, dzeivūkļus, ir saimis, kur bārni pīdzymuši. „Rykovā vyss byus labi, dzeive īs iz augšu,” nūsoka Līvija Liepdruviete.