Tautys meilātais kinorežisors Juoņs Streičs 85 godu jubileja prīškvokorā

Itūreiz iz sarunu asam aicynuojuši tautys meilātū i gūdolguotū kinorežisoru, ari akteri, rakstnīku, muokslinīku, publicistu, sabīdrysku i kulturys darbinīku, Latgolys patriotu Juoni Streiču. Juo 85 godu jubileja, kas byus jau 26. septembrī, prīškvokorā runuojom kai par padareitū, tai niulinejuom aizaraušonom, byušonu Latgolā, jubileja svieteišonys planim i daudzi kū cytu. Jau lobu laiku Juoņs dzeivoj myusu sābru zemē Leitovā, ari niu jubilars ar mums runuoja nu turīnis.

 „Jau 40 godu dzeivoju ite, tikai daudzi tū nazyna. Gon „Cylvāka bārns”, gon „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, vysi kinu scenareji tyka raksteiti ite. Ite beja sīvys tāva sāta. Suokumā maņ ni dīzkū patyka, maņ Reigys tyvumā beja apbyuvis zemis gobols, gribieju tī dzeivuot. Bet, kotru godu braukojūt, es tai pīrodu, maņ tai īsapatyka, bet vīta teišom loba, azara krostā, meža molā. Tuoli gon ir"

Te gon Juoņs pīzeimej, ka attuolums myusu dīnuos ir nūsaceits jiedzīņs – vysus var sazvaneit, tīšsaistē sasaslēgt, voi ari īsēst mašynā i nūbraukt. Taipat jis pīzeist, ka niu jau ir pagaisuse starpeiba storp piļsietnīku i laucinīku, vysmoz Latvejā.

„Vysa Latveja mums ir vīna moza piļsāta… Pat agruok jau, boļševiku laikūs, ka teatris beja lelā cīnā, ka brauce iz teatri. Kas brauce leluokūtīs? Laucinīki, rynduos autobusi stuovieja pi teatrim i tī, kas meiļuoja teatri, beja redziejuši vysys izruodis. Reidzinīki tik daudzi naredzieja, kai sabrauce nu rajonu i skatejuos. Mums Latvejā, mes navarātu itū vacū īdalejumu lītuot. Nu Reigys vēļ tai patuoļuok leidz Rēzeknei, Preilim, a nu Preiļu iz Reigu pavysam tyvai.”

Vaicuots par tū, cik bīžai niu saīt nūbraukt iz dzymtū pusi, Juoņs atkluoj, ka nazkod vaira saguojs, bet ari niu vys pa laikam brauc.

„Pādejū reizi es beju saleidzynūši naseņ. Apbraukuoju Ludzu, gon apleicīni, gon vysu ceļu nu Ludzys leidz Bolvim i atpakaļ. Maņ ite vīns rokstu dorbs niu teik veikts i maņ vajadzēja tuos vītys, kurys es aprokstu, uzzynuot, muzejā, bibliotekuos. Vaicuoju taidys paguotnis vītys, patīseibā līceibys, jo vītu vaira nav.”

Ar nostalgisku nūpyutu jis stuosta, ka vysod, nūbraucūt iz Latgolu, pīvierš viereibu tam, kai mainuos Latvejis ainova, mes palīkam arviņ zaļuoki i zaļuoki. Tys pats vārojams arī Leitovā. Daudzys agruok pazeistamys vītys, kur pasavēre skaisti, ploti lauki, aiz kuru tuoļumā redzējuos azari, niu aizauguši ar kūkim. Taipat jis atkluoj, ka ainaviski jam lauki i zeme vystik meiluoki i acei teikamuoki.

„Pādejā laikā maņ uorkuorteigi pateik zeme. Zemis kruosa. Cik mums ir kruosaina i boguota zemeite.

Es asu daudzi redziejs, par pīmāru, Suomeja, breinojūs kai tī vyspuor kas ni aug, zeme bolta kai myusu jiurmolys smiļkts. Ukrainā zeme tai kai zuoboks, malna. Bet mums ite cik kruosaina, cik dažaida. I taisni uzorta maņ pateik. Ar skaudeibu verūs, ak, koč varātu taidu uzgleznuot. Naprūtu. Cīši meilu taidu.”

Nu aktivuo dorba kinu sferā Juoņs Streičs jau kaidu strēči kai paguojs molā, niu jam cyti dorbi doromi.

„Lauku dzeive taipat ari. Ari gleznoju, rokstu cīteigi. Kaut varātum paspēt, raugu cīteigi raksteit par tū, kas skar myusu viesturi, paguotni. Daudzi dorbi aizsuokti raksteit. Šur tur aicynoj bez gola, Zoomi niu. Aizjimts ni mozuok. Apgrīzīni vys tik palīk lānuoki.”  

Juoņa Streiča jubileja, ari īprīškejuos, parosti teik atzeimātys krītnā laika periodā ar vysaidim svineigim pasuocīnim Preiļūs, Rēzeknē i cytvīt Latvejā.

„Redzi, es asu īmeslis koč kam. Tī ir tautai svātki. Es tymā laikā jiutūs tai kai dorbā, kaids maņ tī prīks, kas maņ labi. Maņ tok nabeja apsveikumi, kai parosti, kū es nagrybu. Maņ tak 80 godu jubilejā, es saraksteju, naticiesi, maņ beja treisdesmit dažaidi sareikuojumi. Tys ir Latvejā. Preiļūs viņ beja vairuoki, Preiļu apleicīnē, Rībeņūs, Sutrūs, Rēzeknē. Vysur beja.

Dīveņs deve maņ taidys jubilejis kai reši kuram, vysys, suocūt jau nu 40, 50 godu. Kuo maņ vajag nu dzymšonys dīnys? Pagūdynuojums dzierdēt, nu dabeigi. Duovonys nagaidu nikaidys. A kū maņ vajag, naspēs nivīns izduovynuot, veseleibu vajag.”

Nav nūslapums, ka rodūši procesi kai uzluodej, tai ari izmeļ pošus radeituojus. Juoņs stuosta par tū, kai jis atsapyuš i kur jem spāku.

„Vysu laiku pyušūs niu, na nu ari vysu laiku doru. Saceišu tai, ka beju jauns, navarieju saprast, deļ kam cylvākim vajadzeigs atvalinuojums. Tik intensivi, kai es struoduoju jauneiba, pats sevi apbreinoju. A piec kaida laika saprotu, vai cik labi, ka sastdīne, svatdīne ir. Paīt vēļ koč kaidi godi. Es dūmoju, labi, ka atvalinuojums ir. A maņ guoja laikam kaidi septeni godi, ka es beju nu kinys kinā. Vīna nabeja beigusēs, ka es jau suoku nuokamajai struoduot, bez atvalinuojuma. Tik intensivs tys dorbs beja. Navajadzēja nazkod taidu atpyutu, laikam lela iztureiba beja. Veseleiba nav stypra, bet iztureiba ir lela.”

Juoņs pīmiņ dorbu filmiešonys laukumā.

„Ka filmiešona ir, es nikod nasiežu. Maņ tys krāsls ir, bet es nasiežu. Ka es struodoju, maņ vajaga byut kuojuos. Juodora. Golvonais, ka tu pats vēļ esi ari vadeituojs i nu teve atkareigi puorejī. Tu navari atsaļaut sēdēt, ta vysi sēdēs.

Maiņa paīt tikai kuojuos, vysu dīnu ... Moz nuocēs struoduot kai padūtajam, bet kaids prīks ir struoduot, ka ir gudrs vadeituojs. Maņ beja eiss laiks, ka es beju kai asistents. Pastruoduoju pi taida Rolanda Kalniņa, jam niu cytugod byus jau 100 godu. Dūd, Dīvs, jam lobu veseleibu. I jis tūlaik vēļ daudzys kinys nataiseja i pats ari beja taids organizāts ūtrais režisors. Voi kur labi, voi kur sakareigi, kaids prīks beja struoduot. Ak, es ar lelu prīku struoduoju pi sova skūluotuoja Aleksandra Leimaņa. Jis maņ cīši uzaticieja, tei beja taida skūla. Del kam labi, ka teve momentā nūviertej. Voi tu esi izdarejs labi, voi naesi, ta ruoj. Kotru dīnu. A režisoram tys vyss vēl prīškā, tu nikuo nazyni. Taisu šudiņ, struodoju, vot ka byus rezultats, tod es tikai zynuošu. A kai asistents, kai ūtrais režisors, es kotru dīnu zynu. Tī ir sovs lobums, bet golvoinais, lai ir gudrs vadeituojs.”

Režisors atkluoj, kas ir svareigi, kab kina nūsadūtu loba i dorbs pi juos labi vastūs. Jis pīmiņ kai struoduoja pi kinys „Mans draugs nenopietns cilvēks”.

„Pyrmais, uzskateit vysu par spēli. A spēlei ir nūsacejumi. Styngri nūsacejumi. I tūlaik es sadaleju, Bolislavs atbiļdēs par vysu planavuošonu i ite es jam pasakļaunu, kinys direktore par finaņsem, mes vysi jai pasakļaunam itymūs vaicuojumūs. Sovpus muokslinīciskā ziņā jī pasakļaun maņ. Kotram sovs gola vuords. I tai vysu laiku struoduojom. Cīši labi. I ūtrais, kū vajag, ceļt cylvāku vierteibu. Maņ daudzi tai atzeimej, ka vysi, kas pi mane beja struoduojuši, izreiz koč kur teik atzeiti, lobuok veicās. Vysaidi ir bejs… Kuodreiz es pats vysu varēju izdareit. Ar laiku jau jutu, ka maņ vajag asistentus. Es tik daudzi vysu puorredzieju, bolss ītrenāta skaļa. Deļ kam? Deļ tam, ka megafonu nabeja. Plerkst vyss, matu molā, klīdzu pa vysu laukumu.”

Ir juostruodoj cylvākim par prīcu, lai kū tu ari dareitu. Taipat ari režisora dorbā, veidojūt kinu.

„Golvonais byus pošam skateituojam. Radzāt kai pyrmū reizi. Ari rokstūt vysu laiku dūmoju par tū, kas teve klausuos, ar kū tu runoj, voi jis teve dzierd, nadzierd. Taipat, voi cylvāki teve saprass, lai byutu saprūtams.

I limuzins ( kina „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”) jau spylgts paraugs tam, ka tī jau skateituojs ir gudruoks par varūnim, skateituojs losa jim cauri, smejas par tū, ka jis radz, kū tys cylvāks dūmoj. Tur tei līta itamā kinā. Es taids solidars kūpā ar skateituoju asu. Ruodu i skateituojs saprūt. Cylvākim par prīku… Tys ir golvonais, lai jebkuru tu lītu dori, jebkuru, voi tu cierva kuotu taisi, voi maizi cep, vajag, lai tu cytim tū dori. Cylvāki tū lītuos. Es asu pret tū, ka soka, muna pošizpausme, kaba munys kinys vārtūs, kai Dostojevska gruomotys. Deļkam ir vīns taids genejs, kurais tai soka. Deļ tam ir gruomotys, kam maņ tovys kinys vajag.

Kinys vajag atslūdzei, koč kaidam pozitivam styprynuojumam. Idejai dzeivuot itymā pasaulī. Muoksla ir styprynuojums idejai dzeivuot. Labi dzeivuot, gūdeigi. Nikaidam pošaplīcynuojumam, seve izteikšonai, es itū napīzeistu. Tys taids egoisms, kritiku snobisms, tai tuoluok.

Puorsaāduši pa daudzi ir. Tai es vīnai meitai saceju, tu navari komedeju taiseit, tev puoruok vīgla, loba dzeive ir bejuse. Kurim ir smogi guojs, kas puori tam stuov, šom te sovom bādom, prūt pasasmīt, tī var taseit komedejis. Tim saīt. Ar ironeju.”

Vielejam Latvejis kulturys personeibai Juonam Streičam 85 godu jubilejā stypru i lobu veseleibu, kaba vēļ ilgi prīceitu myus ar sovim dorbim i atziņom.