Itūreiz raidejumā sasateikam ar folklorys kūpys "Skandinieki" muokslinīcyskū vadeituoju, muziki i vīnu nu spylgtuokūs līvu puorstuovu Latvejā Julgī Stalti. Runuosim par kūpeigū i atškireigū latgaliskajā i līviskajā – par tradicejom, stereotipim i volūdu. Raudzeisim dazynuot kaidys paralelis varim viļkt storp līvu i latgalīšu kulturys dzeivi, tuos saglobuošonu i atteisteibu Latvejā. Lībītis Julgī dziļums, cīns i pītate pret vysu dzeivū mums apleik līk apsastuot i ari straujajai latgalīša dobai.

Zeimeigi, ka folklorys kūpu “Skandinieki”, kura 1976. godā aizsuoce folklorys kusteibu Latvejā, izveiduoja Julgī vacuoki – Helmī i Daiņs Stalti. Julgī stuosta, ka gon juos tāvs, gon muote obeji ir līvi, vystik kotrys nu sova viesturiskuo regiona – tāvs nu Vidzemis, sovpus muote nu Kūrzemis. Taipat jei pīmiņ, ka par latgalīšim i latgaliskū daudzi dzierdejuse jau nu bierneibys.

„Es poša narunoju latgaliski, bet es varu dzīduot latgaliski. Aiz tuo latgalīšu volūda deļ mane ir dzīsmis volūda. Tei ir volūda, par kuru ir cīši daudzi stuostejs muns tāvs, braukuodams ekspedicejuos pa itū pusi. Par kotru mīstu, par vysim breineigim ļaudim, kuru acs sprikstej vīsmīleibā, kuri apsačer ap koklu, īlej šmakovceņu i soka, atej... Storp līvim i latgalīšim var viļkt cīši daudzys paralelis, tys ir – latgalīši kai troki precej līvus i ūtraižuok. Mes bīži smejam, ka latvīši roduos tod, kod līvi baltus īmeiļuoja.”

Myusdīnuos Latvejā dzeivoj saleidzynūši moz līvu jeb lībīšu, vēļ mozuok ir taidu, kas jādz runuot līvu volūdu. Vaicuota par tū, kai jei viertej vaļsts politiku ituos kulturys tradiceju saglobuošonā i atteisteibā, Julgī pīzeist, ka patīseibā itymā vaicuojumā vārojama zynoma tyvredzeibā.

„Tei nav vaļstiski tuolredzeiga dūmuošona, kura byutu vārsta iz tū, kab tū, kas ir eipašs Latvejā, saglobuotu vēļ daudzys, daudzys desmitis i symtus godu iz prīšku.”

Ite Julgī pīzeist, ka latgaliskais saleidzynojumā ar līviskū itūšaļt ir krītni lobuokā situacejā.

„Tys ir ari pasasokūt tam, ka latgalīši dzeivoj dīzgon lelā sovā teritorejā, kai ari Reigā. Līvim ir cytaiž, jo, pryncypā, ir tikai nalela daļa Latvejis, kurā līvi viesturiski, cauri vysaidu laiku, nav dzeivuojuši. Tys, ka cylvāks jiut sevi līviskumu, tys cīši bīži ir koč kas cīši, cīši introverts i cīši sorgojams i svāts. Līvu volūdā runoj cīši moz cylvāku i cīši daudzi puormat, kas tod tu par līvu, ka pat narunoj līvu volūdā. I tys puormatūšais, ka tu esi cytaiduoks, nu koč kaidu būru, tys viesturiski ir bejs tik ilgā laika pūsmā, ka daudzi itū sajiutu, ka tu vari sasarunuot ar kotru kūku, kotru zīdu, jī tur sev kai svātu i narunoj par tū ar cytim. Leidz ar tū, ir cīši gryuts runuot par taidu miļzeigu kūpīnu vysuos itymuos apdzeivuotajuos teritorejuos… Maņ vysavaira suop, kod cylvāki soka: „Nu braucit koč kur cytur dzeivuot, kuo ta jius te Latvejā dzeivojat!” Latveja ir vīneiguo zeme, kurā līvi ir viesturiski dzeivuojuši, ari drupeit Igaunejis teritorejā, kū ji niule beidzūt ari pījieme i apstyprynuoja. Itei ir myusu zeme, mums nav juobrauc koč kur cytur i leidz ar tū ari byutu normali, ka itymā zemē mums byutu normalys, ciļvieceigys īspiejis saglobuot sovu kulturu. Par pīsauktū seperatismu runojūt, mes asam stuovejuši i krytuši par itū zemi, gon latgalīši, gon līvi. Deļkuo lai mes grybātu byut paceli nu ituos zemis, atsadolūt voi koč kai cytaižuok?”

Julgī atkluoj, ka vysa vaira līviskū jei sevī jiut taišni kontekstā ar dobu.

„Es fiziski jiutu kotra dobys elementa smuordu, elpu, goru. Jī vysi ir dzeivi, i jim vysim ir gors, i es jūs izjiutu fiziski, taipat kai cylvākus. Maņ navajag tikai cylvākus izjust kai personeibys, es izjiutu tai kotru kūku i kotru zīdu. I es pret jim tai ari raugu atsatīkt. I niu, tys ir tys, kas maņ pošai redzīs vysa vaira līviskais.”

Juopīzeist, ka Julgī pamat styprys i reizē ari cīši sīviškeigys byutis īspaidu. Jei poša soka, ka tys nav saisteits ar tauteibu.

„Spāks rūnās tymā briedī, kod tu napasadūd. Napasadūt pi pyrmūs gryuteibu. Spāks ir tod, ka vari nūreit puoresteibu, apvaiņuojumu i tys nav vīglai. Tymā breidī itū pīleidzynuot pi tauteibys byutu glupai, jo tauteiba jau nav tikai ašņa piļu skaits, tauteiba ir tova sirdsapziņa. I mums kotram vysu laiku ir juostruodoj ar sovu sirdsapziņu i tū sovu īškejū sirdsbolsu, jo jei var dzīduot leidza vysim viejim, vysom svešu zemu ītekmem, vysim tim gudrim, kuri stuosta, kaidai juobyut eistai sīvītei, kai pareizi atsatīkt, kai kolpuot. Es sovpus dūmoju, ka sīvīte nūviertej veirīti, kurā ir veirīts i taipoš ari veirīts nūviertej sīvīti, kurā ir sīvīte.”

Vaicuota par tū, kaida tod jai redzīs latgalīša sirdsapziņa, Julgī izreiz soka, ka tei asūt dreiza.

„Sovā dreizumā tei breižim ir naapdūmeiga. Skrīnūt leidza sovam dreizumam mes šaļtim napaspiejam izviertēt. Ir ari pretejais, līviskais, ka tu aizakavej par daudzi pi vīnys dūmys i naradzi tuoļuoku rysynuojumu. Bet, ka mes raudzeitu sevī atdzeivynuot laika sajiutu, ka laiks nav taids linears – aizguojuši laiki, tagadne, dīnys iz prīšku, bet tī vysi ir sasaisteiti kai vīna upe i mes asam vysā itymā upē vīnlaiceigi, tod es dūmoju, gon myusu raksturi, gon tys, kū mes dareitu, byutu vaira izleidzsvoruoti.”

Lai gon niule pamatā Julgī nūsadorboj ar vysaidom radūšom lītom i muzicej, sovulaik jei ir struoduojuse ari turisma jūmā i bejuse pat deputate.

„Ka tu vari īmeiļuot tū, kū tu dori, tod tam ir piļneigi cytaižuoks rezultats i mes zinim, ka ari tī, kur tev redzīs, ka tu asi cīši spiejeigs, tymā breidī, kod tev gaist tei sirds sajiuta voi tys azarts, i tys, ka tu dedz par tū, tu eisteneibā asi tukšs, jo tev nav, kū dūt. I mes naasam lyudzieju tauta, mes asam devieju tauta.”

 

***

Itūgod paīt gods, kai Viļakys nūvoda Škilbānu pogosta Upītis kulturtelpa tyka īkļauta Nacionalajā namaterialuo kulturys montojuma sarokstā. Vakar, 22. novembrī, ite, pošā pīrūbežā, nūtyka pyrmī namaterialuo kulturys montuojuma svātki „Gūdi”, kurūs pabeja ari Laura Sondore-Strode. Sižetā klausitēs nalelu īsavieršonu svineigejā nūtikšonā.

 

***

Sovpus vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins stuosteis par vuordu „buoba”. Kai tev redzīs, ar kū atsaškier buoba nu sīvītys?