Itūreiz rubrikā „Zemis suoļs” žurnaliste Maruta Latkovksa runuos par latgaliskū – runā i rokstūs.

Ar latgaliskū runuošonu nalatgalīšim īt gryuši. Ari mes, poši latgalīši, bīži viņ asam tai īlypuši trešuos izlūksnis apčierīņūs, ka tālainai sokūt – vīnu kuoju izvalkam, ūtra īgrymst… jo „īt” vītā sokom „nuokt”, „saimis” vītā „giminis”, „sātys” vītā „muojis”, „palikt” vītā „kliut”, „jis, jei” vītā „viņš, viņa”, „cīši” vītā „ļūti”, „dreiži voi mudri” vītā „uotri”, „iz” asam aizstuojuši ar „uz”, „vērtīs” ar „skateitīs”, „saceit” ar „teikt”, „plēst” ar „plyukt”, „ceglys” ar „kīgeļs”, „casnāgs” ar „kiplūks”, „mārga” ar „jaunive”, „nūceja” ar „cereiba”, „vuška” ar „aita”, „lizeika” ar „karūte”, „eikss” ar „nīre”, „deļtuo” ar „tuopiec”, „parkū” ar „kuopiec” i tt. Na reši atsavadejuši asam ari nu sovys atgrīziniskuos morfemys –sa, jo pat popularajā dzīsmē par jauneibu ir dzierdāts dzīdim navys atsagrīz, atsagrīz vēļ vīnu reiz, bet gon atgrīzīs, atgrīzīs... Jo kaids dūmoj, ka latgalīšu mēle „svīž sprunguļus ceļā” myusu latvyskumam, tod zynu drūši, ka tuos nakūpšona i nacīneišona gon ir nabadzeibys aplīceibys izraksteišona vysai myusu latvīšu volūdai.


Maņ vīnkuorši ir bejuse i niu ir tei breineiguo īspieja voi vareiba tai „da kaula” puorsalīcynuot, saprast, sajust, redzēt i dzierdēt, ka tei myusu volūda eistyn ir cīši boguota. Ka tī var rakt i rakt, i atrast vys jaunus i jaunus duorgumus. Na veļti jau Raiņs sovā laikā raksteja, ka taišni juo latgalīšu runys zynuošonys ir bejs cīši lels atspaids, tulkojūt Gētis „Faustu”. Dūmoju, ka ari myusu dīnuos tei ir breineiga suleigu sinonimu kruotive naviņ lobim jūku pliesiejim i apduovynuotim stuostnīkim, bet ari rakstnīkim i tulkuotuojim, taipat vysim ituos runys runuotuojim i tuos nesiejim tautā.


Jo kaids sev i cytim prosa, deļkuo mums tei latgalīšu rokstu volūda vajadzeiga, tod varim likt tūs argumentus riņdeņā, runuot par apcierstom saknem, navariešonu pīraksteit dzīsmeišu vuordus, namuoceišonu pīraksteit turistu bukletūs i muzeju eksponatu anotacejuos, kod gribēsīs paspeidēt, ka varim tū izdareit ari latgaliski. Vystik pa munam, golvonuo suope ir, byus i paliks tei, ka nivīnā cytā volūdā latgalīts navarēs pīraksteit tai kai sovejā. A niu īsaklausēsim kaiduos Oskara Seiksta i Valentina Lukaševiča dzejis rynduos:


ES TEVI SAULIS PĪLĪTUOS SMIĻKTĪS ATRODU
TEV APLEIK BEJA STYRNYS I ZAČI
VABALIS I STĀRKYNI
MOTŪS TOVŪS KAITĒJĒS RUŽOVI VUOVARĀKI
I MOZEŅA DĪVA GŪTEŅA STORP TOVOM LYUPOM
BEJA  APSAMAĻDEJUSE KA I NAPAMANEIT
TU GULIEJI
KRYTA SMIĻKTĪS KĻOVU LOPYS I KAŠTANI
BOLTI ZAČEIŠI MĪGUOJA TOVĀ OZŪTĒ
AKMINĪ SASOLUSE DĪVA GŪTEŅA KAI RAUDĪŅS
NŪRIPINĒJA NU TOVA BYUDA
TEV APLEIK DAG SNĪGS
TU GULIEJI


Itū dzejūleiti meitys vydsškoļneicys godūs jai puorskaiteju ar dūmu, ka tys ir par mīlesteibu. „Nā, mama, tys ir par Latveju”, saceja meita.