Lībiešu mantojuma gads kā brīdinājums

„Te ir vairāk runa nevis par asinīm tieši, bet par identitāti, jo cilvēks ir tas, kā viņš jūtas, nevis kādas viņam asinis. Ir ļoti daudz lībiešu, kas nerunā lībiski. Kas saka: “Es i’ līvs!”, īsts lībietis,”

saka Jānis Mednis, kas kopā ar sievu radījis grāmatu ar nosaukumu “Zelta bērns”, kas no zīdaiņa vecuma bērniem kopā ar vecākiem ļauj mācīties lībiešu valodu.

Mazāk nekā divdesmit – tik niecīgs skaits lībiešu valodas lietotāju kopā ar pētniekiem mūsdienās atlicis visā pasaulē. Pēc tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvo apmēram 250 lībiešu. Turklāt lībiešu valoda ir iekļauta UNESCO izzūdošo valodu Sarkanajā grāmatā kā viena no visvairāk apdraudētajām valodām pasaulē. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru izsludinājis 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu. „Mantojuma gada un arī Lībiešu mantojuma dienas iecere bija pievērst uzmanību, likt aizdomāties par to, ka lībieši nav tikai Kurzemē,” skaidro Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits, uzsvērdams arī nepieciešamību veidot izpratni, ka lībiskais neskar tikai nelielu cilvēku grupiņu, bet visu Latviju. „Ja mēs iedomājamies, ka latviešu valodai būtu kaut kas tāds pats, vai mēs gribētu dzirdēt to, ka mums saka: “Priekš kam latviešu valoda ir vajadzīga?”

Lībiešu mantojuma gads Latvijā norit pirmo reizi. Vai šī unikālā iespēja ļauj otrai Latvijas pamattautai kļūt saredzētākai un sadzirdētākai, par to plašāk pētījusi Sanita Liepiņa no ReTV.