Naski uz ņemšanu, kūtri uz dalīšanos – Latvijā mēģina iedzīvināt sēklu maiņas punktus

Jau dažus gadus Latvijā darbojas Sēklu maiņas punkti, un tā vērtība ir sēklu saglabāšana reizē ar dzimtu stāstiem. Viņuprāt, tas līdzīgi kā Krišjānis Barons reiz vāca tautasdziesmas.

"Daudzgadīgais puķuzirnis, tas ir no mūsu dārza…” sēklu vēstnese Rūta Abaja atklāj, ko no mantoto un loloto sēklu kastes savā dārziņā iesējusi šogad.

„Šitos Hildas lapu salātus, kas ir riktīgi vietējie… par tiem es biju sajūsmā, jo tos lapu dārzeņus diezgan maz var dabūt. Un tie nāk tiešām šeit tepat no Melnsila puses. Dāma, no kuras ir ņemts – Hilda Dankere – ir jau tai saulē, bet sēkla vēl ir dzīva. Un viņa ir nonākusi no rokas rokā līdz šodienai. Tos es mēģinu ataudzēt.”

Par lolotām sēklām tiek sauktas vismaz trīs gadus vecas seklas, jo tad ir pārliecība par to dzīvotspēju. Bet tās, kas sasniegušas vismaz 30 gadu vecumu – kas nozīmē, ka tās augušas vismaz vienu paaudzi noteiktā saimniecībā, ģimenē vai dzimtā – tiek dēvētas par mantotiem kultūraugiem. Kad sēklas nonāk maiņu punktos, tām pievieno informāciju – gan par pašu dāvātāju, gan augšanas īpašībām un izcelsmes vēsturi. Sēklu lolotāji uzskata, ka tas ir arī vērtīgs kultūras mantojums, jo sēklas cilvēku baro gan miesiski, gan garīgi un emocionāli.

Pēdējo 100 gadu laikā kultūraugu dažādība pasaulē ir samazinājusies par 90%. viens no iemesliem - sēklas vairs neceļo no rokas rokā, bet cilvēki labprātāk iegādājas kultūraugu sēklas paciņās. Arī Latvijā līdzīgi kā citur pasaulē jau vairākus gadus darbojas sēklu lolotāji un sēklu maiņas punkti, kas mēģina saglabāt mūsu puses kultūraugus un arī atrast tādas šķirnes, kas no dārziem dažādu iemeslu dēļ ir pazudušas. Tāpat sēklu lolotāji nodrošina, ka pārtikas grozā nav, piemēram, tikai viena veida pupiņas, vienas garšas un īpašību kartupeļi un citi kultūraugi, bet ir to daudzveidība – turklāt nereti daudziem tā ir tieši bērnības garša.

Par to kādi līdz šim panākumi sēklu maiņas punktos Kurzemē, plašāk pētījusi Sanita Liepiņa, ReTV.