"Pēdējā kāpņutelpā es viena dzīvoju. Vidējā - viena, divas, trīs.. un nākamajā arī viena ģimene. Un šinī mājā arī tikai divas ģimenes. Vispār kaut kāds vājprāts. Un tās mājas brūk kopā. Žēl skatīties," savu pagasta centru apraksta Olita, kas dzīvo vienā no daudzdzīvokļu mājām Dobeles novada Ukros.
Par to, ka lauki paliek ar vien tukšāki, pēdējos gados dzird runājam bieži. Attālāku pagastu iedzīvotāji nereti atceras, kā savulaik viņu ciemā vai pagastā kūsāja dzīvība, bet tagad ir kļuvis klusāks. Daudzi aizbraukuši vai pārcēlušies uz dzīvi pilsētā. Pagalmā uz soliņa vai pie vietējā veikala biežāk sastopami gados vecāki cilvēki, kuri tā arī mēdz teikt, ka te jau tikpat kā vairs nekas nenotiek. Arī mājas paliek ar vien noplukušākas un šur tur kā rēgs pagasta centrā stāv slēgtā skola. Ne vienam vien zudusi arī ticība, ka vēl kas var mainīties, pagasts vai ciems nīkuļo.
Vai un kādas ir mazapdzīvoto vietu nākotnes iespējas, to pētījušas Elīna Lapiņa un Sandra Leitāne, ReTV.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X