Atļaušos nepiekrist Elīnas Pinto uzskatam, ka "cilvēka vērtību vispār nevajadzētu kalkulēt pēc matemātiskiem vai ekonomiskiem parametriem".
Ir noteiktas situācijas, kurās tas būtu obligāti jādara un, domāju, ir valstis, kas to arī dara ikdienā, Latvijā tas, visticamāk, notiek tikai kādu pētījumu ietvaros. Eksistē tabulas un aprēķini, cik vērts valstij ir noteikta dzimuma un vecuma iedzīvotājs, atkarībā no tā, cik valsts jau ir ieguldījusi un cik tā ir saņēmusi atpakaļ, piem., tikko augstskolu beigušas personas ir visvairāk saņēmušas un vēl maz atdevušas, tādēļ viņu dzīvība ir visdārgākā.
Šāds vērtējums būtu obligāti jāizmanto LV tiesās un apdrošināšanā, nosakot piem., morālo vai materiālo kompensāciju par sabrauktu/sakropļotu bērnu vai pieaugušo. Tad nebūtu iespējami tādi skaļi un ilgi tiesāšanās procesi kā Talsu ugunsdzēsēju svētku nelaimes gadījums vai Ērgļu ielas trolejbusa vadītājas sabrauktā māte un bērns, kurā valsts un apdrošinātāji noteica nožēlojamu 3000 kopējo kompensāciju par 2ām dzīvībām - sievietes un bērna, bet Talsu bērniem pat tādu summu nepiešķīra. Ja lēmējiem būtu jāvadās pēc oficiālas tabulas, dzīvi palikušie tuvinieki nejustos tik nožēlojami. Tabula noderētu arī Zolitūdes traģēdijā, lai gan tur vismaz materiālā traģēdijas puse atrisinājās veiksmīgi, visticamāk tādēļ, ka tā bija masu slepkavība, tauta atkal ziedoja un spiediens uz Maximas vadību bija pietiekošs. Individuāli gadījumi tik raiti un dāsni nerisinās. Tādēļ, lai aiztaupītu papildu ciešanas tuviniekiem un izbeigtu strīdus, ieteiktu uzlikt par pienākumu tiesām un apdrošinātājiem nelaimes gadījumos vērtēt cilvēka dzīvības cenu skaidri definētā naudas izteiksmē. No tā iegūs visi.