Raidījuma skanēšanas laikā varat sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.
Ko nozīmē tas, ka dzīvība ir svēta un to nedrīkst izbeigt nekādā gadījumā, pat, japriekšā ir tikai sāpes, ciešanas un nāve. Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija noraidīja vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu "Par labu nāvi - eitanāzijas legalizācija". Par eitanāziju un vai to vajadzētu ļaut arī Latvijā Krustpunktā dikstutē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un mācītājs Juris Cālītis, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Humanitāro zinātņu katedras docents Ivars Neiders, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas pediatrs, RSU docents Reinis Balmaks un RSU asociētais profesors, psihiatrs Māris Taube.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
LSM.LV / Pasaulē
Komentāri (17)
Kad mans pirmais suns kļuva pavisam vecs un vairs necēlās kājās, arī man bija jāsarunā iemidzināšanas vizīte pie vetārsta. Izplūdu asarās, teicu, ka negribu to darīt, vienkārši nespēju, bet ārste man atbildēja, ka es visu suņa mūžu tāpat esmu visu izlēmusi viņa vietā, - kad iet pastaigās, ko un kad ēst, dzīvot būdā vai istabā, kāpt gultā vai nē, - tie visi ir saimnieka lēmumi, tādēļ nav jāpārdzīvo arī par lēmumu izbeigt viņa dzīvi. Tas mazliet nomierināja, vienojāmies, ka rīt atvedīšu suni. Gāju mājās, samīļoju suni, ilgi runājos ar viņu, izstāstīju visu viņa dzīvi, jaukos brīžus, piedzīvojumus, stāstīju, ka viņa dzīve tagad ir beigusies, bet viņš man vienmēr paliks atmiņā kā mīļais draugs. Suns gulēja, smaidīja un visu saprata, - mēs esam atvadījušies un es biju devusi atļauju viņam nomirt. No rīta suns bija miris, vetārsta vizīti varēju atteikt. Aizvedu viņu uz laukiem un apglabāju tur, kur viņš nodzīvoja lielu daļu sava mūža. Ar nākošo mīluli pieņemt līdzīgu lēmumu jau bija vieglāk. Mums paliek atmiņas un fotogrāfijas par kopā pavadītajiem gadiem.
Kas izvēlējās uz komisiju uzaicinātās personas, kurām deva vārdu un ieklausījās viņu domās?? Pati komisija? Kursīte-Pakule, jo pati reliģioza? Kādēļ vispār tāda proporcija 4:2 par labu baznīcai, it kā tiktu izlemts ar reliģiju saistīts jautājums? Un, ja beigās saprata, ka paliatīvās aprūpes mums faktiski nav, vai komisijai nebija jāpieņem arī blakuslēmums par tās uzlabošanu?
Visu mūžu cilvēks dzīvo un dara kādam, tad kāpēc gan viņam nevarētu ļaut pie stiprām sāpēm un bezcerības izlemt nomirt vai mocīties tālāk.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X