Šodien Krustpunktā lielā intervija ar finansistu un kādreizējo finanšu ministru Andri Vilku. Viņš bija padomnieks diviem premjeriem laikā, kad Latviju sasniedza 2008.gada krīze, bet pēc tam atkopšanās gados piekrita vadīt Finanšu ministriju. Ko viņš saka par visu, kas šobrīd notiek Latvijā un pasaulē? Kā pareizāk tam visam tikt pāri, un ar kādām sekām mums jārēķinās? Sarunu attālināti no radio studijas vada Aidis Tomsons.

Andris Vilks:

Es pēc dabas esmu optimists, bet šoreiz mēs esam tiešām ļoti liela nezināmā priekšā. Tā pat nav krīze, tas ir tāds globāls šoks, simetrisks pa visām valstīm, pa visu pasauli, pa visām jomām - pa politiku, pa ekonomiku. Un te ir ļoti duāla tā situācija - Latvija pretstatā pasaulei, dažādas nozares pretstatā citai nozarei, politika pretstatā ekonomikai. Un man varbūt ir mazāk bažas par Latviju, jo mēs tiešām esam izgājuši cauri lielām, smagām krīzēm, mācībām. Mēs spējam saliedēties. Un es arī redzu, kā tagad valsts strādā un sabiedrība pieiet šai lietai nopietni.
Man ir problēma par to, kā pasaule ar to tiks galā un kāda izskatīsies pasaules ekonomika, finanšu pasaule, varbūt arī ģeogrāfiskās robežas un tamlīdzīgas lietas. Patlaban mēs redzam tikai aisberga augšējo daļu, tas ir, koronavīruss. Tālāk tas pārsviedīsies uz visām pārējām sfērām. Kā to nokontrolēt? Cik daudz būs haosa? Cik daudz būs ambīciju? Vai lielvaras varēs savaldīt savas ambīcijas? Tas jautājums ļoti nezināms.
Te ir iekustējušies ļoti daudzi jautājumi kopā, jo agri vai vēlu bija zināms, ka ap šo brīdi varētu būt pasaules globālā krīze, vai arī varētu teikt - tāda pārkārtošanās.

Tā kā mēs tagad redzam, mēs risinām vienu lietu, bet te principā būs viss jāiekustina. Kas notiks ar Eiropas Savienību? Tas ir ļoti liels neatbildētais jautājums. Naudas jau pasaulē nav maz. Kā viņu iekustināt, kādā veidā? Kādi būs valstu parādi? Kāda būs fiskālā politika? Kurš par to maksās beigās? Naudu var diezgan īsā brīdī novirzīt daudzās jomās un daudzās valstīs.Te ir tādas lielas, strukturālas izmaiņas gaidāmas priekšā. Galvenais, lai pasaule nezaudē cilvēcīgumu un sadarbību vienam ar otru. Tas ir tas, kas mums ir jāmācās šajā krīzē. Mēs nevaram attālināties. Tagad ir apturēts laiks. Ir apturēts laiks, esam izslēguši laiku. Mēģinām dzīvot, mēģinām saprast, kā būs, ja laiku ieslēgsim atpakaļ.