Mani mulsina tas, ka aizsardzības resoram bieži tiek pārmesta pārmērīga slepenība. Padomājot, sapratu, ka tā nav. Jā, protams, visu nestāstīs, tomēr ļoti daudz kas tiek pateikts vai parādīts. Pat ja ne tieši, tad ekstrapolējot secinājumus var izdarīt. Kaut vai, visvienkāršāk šo ekstrapolāciju ir sākt, izejot no personāla skaita. Pat ja mums ir smalki ieroči, tad, lai tie būtu efektīgi, tie ir vajadzīgi pietiekamā skaitā, tiem ir jābūt apkalpēm (kas, tātad, parasti nepiedalīsies "vienkāršākos" darbos, kā apsardze), tie ir jāsargā. Jo smalkāks ierocis, jo labāk jāsargā. Tas pats ar munīciju.

T.i., problēma ir nevis NBS komunikācija, bet kopējā sabiedrības, t.sk. daudzu žurnālistu nebūšana tur. Neesi dienējis -> nav pieredzes, zināšanu, sapratnes par aksiomātiskām lietām -> nav spējas redzēt to, kas ir acīmredzams bijušajiem/esošajiem karavīriem, gan mūsu, gan citu valstu, gan draugiem, gan ienaidniekiem.
Piemēram, valstis, kur vismaz visi vīrieši ir izgājuši cauri dienestam, šīs problēmas faktiski nebūtu, jo viņi praktiski, no personīgās pieredzes, zinātu, ko mēs varam, un ko nē, un no kā baidīties, un no kā nē. Zinātu, kāda taktika, ieroči, manevri tiek trenēti, kādā apkārtnē tas tiek darīts...

Bet pie mums - ar mums nerunā, runā pārāk noslēpumaini, nevaram saprast, kāpēc tāda slepenība... Bet tā nav.