Kad veselbas ministrija piedavas iespeju pacientiem meklejot specialistu saprast, piemerma, vai specialists locitavas - guzas blaknes novers ar terapiju palidzibu vai ari tomer ir kirurgs kas liek protezi, tas pats ar dzemdibu palatam, ka lai aprot kuri specialisti pienem 3 jaundzimosos un kuri 300 jaundzimušo?

2020.gada 1.aprīlī Igaunija jau būdama pandēmijas ēnā pārgāja uz īpašuma veidu, ka aptiekas var piederēt tikai farmaceitiem nevis vienkārši komersantiem (lieltirgotavām un citiem uzņēmumiem).

Paiet trīs gadi. Kā Igaunijas speciālisti vērtē šo pāreju? Vai ir veiksmīga?

Kāpēc Latvijā pieturas pie modeļa, kas nodrošina aptuveni pusmiljarda eiro aptieku apgrozījuma pamatā ārzemju lieltirgotavām, kas savu peļņu izved vai arī sveštautiešiem, bet nevis lielā pārsvarā latviešu farmaceitiem? Aptiekām jāpieder farmaceitiem! Tas nodrošinās arī lielāku konkurenci, jo būs daudz vairāk īpašnieku.

Lūdzu pajautāt ministres kundzei kāds risinājums būtu ar jauno speciālistu piesaisti lauku reģionos. Vai ģimenes ārstu praksēm laukos būtu iespēja atstāt kā palīgu iepriekš piešķirto trešo darbinieku-nemediķi, jo ģimenes ārstu praksē ar lielu pacientu skaitu nevar atrast otru ārsta palīgu, kurš varētu un gribētu strādāt lauku reģionā uz pilnu slodzi?

Ievērojams skaits jauno ārstu draud doties darbā uz ārzemēm. Bet kā ir optimāli nokārtots jautājums par valsts studiju naudas atlīdzināšanu, vai nu nostrādājot nozarē noteiktu gadu skaitu pēc augstskolas beigšanas, vai arī atmaksājot valstij šo naudu pirms aizbraukšanas no Latvijas?

Aidi,
liels lūgums – pajautājiet ministrei par Veselības inspekciju.
Iepriekšējais ministrs Pavļuts jau 2022.gada sākumā norādīja, ka šai iestādei jāmaina attieksme. Arī Tiesībsarga birojs atzīst, ka problēma ar inspekcijas izsniegtajiem atzinumiem ir zināma. Statistika arī liecina par to, ja cilvēks tomēr iet uz tiesu, tad bieži sanāk apstrīdēt inspekcijas lēmumus. Bet vai tad ikviens var tīri finansiāli atļauties tiesas procesus, jo advokāti prasa ap 200 EUR par stundu. Sanāk, valsts institūcija vnk rāda šķēršļus, ka tauta nevar realizēt savas tiesības, ko it kā nodrošina normatīvie akti.
Mana pieredze ar Veselības inspekciju ir DRAUSMĪGA !!! Kad protokolētajā sarunā ārste eksperte, kas veica pārbaudi, tā arī saka – nu un ?, kad norādu uz acīmredzamām pretrunām, atzinums, ja kas, ir “nav konstatēti pārkāpumi”. Tai pat laikā slimnīcas nodaļā viss turpinās, slimnīca atteic iepazīties ar dokumentāciju, atsaucoties uz šo atzinumu, kur pārkāpumi nav konstatēti. Kad rakstu pieteikumu Ārstniecības riska fondam, jo tādā veidā rūpīgāk vērtē, pirmkārt, no inspekcijas pārstāves dzirdu jautājumu – kādi tad ir mani mērķi, ko tad es mēģinu panākt, jo mans radinieks ir miris, dzīvs vairs nebūs, bet es te naudu pieprasu !!! otrkārt, ierosinot lietu raksta, ka lēmums būs pieņemts jau uz izdarītas pārbaudes pamata (tātad, neko tur rūpīgāk neskatīs), bet tajā lēmumā, kad pacienta stāvoklis beidzot tomēr ir nosaukts par dzīvībai bīstamo, jau nez kāpēc inspekcija izdomā vērtēt nevis veselības, bet gan SOCIĀLO aprūpi (iespējams, tāpēc, ka ĀRF ir par ārstniecību). Nodaļas ārstam tiek piedēvēti secinājumi, ko viņš nemaz nebija izdarījis, un ir pretrunā ar šā paša ārsta paskaidrojumiem. NMP brigāde tā arī nebija izsaukta; nodaļa, kas tam nav paredzēta, nodarbojās it kā ar pacienta stāvokļa stabilizēšanu (dokumentācija no slimnīcas par to neliecina, pat asinsspiediens atkārtoti nebija mērīts), tāds ir attaisnojums, kāpēc materiālu priekš COVID testa paņēma gandrīz pēc 24h – nākamajā rītā. Vienlaikus atsaucoties uz avotu, kur rakstīts ar 14% letālitāti, lēmumā ir norādīts, ka pacients ar savām hroniskām diagnozēm tāpat būtu miris.
Protokolētajā sarunā ar inspekcijas pārstāvēm bija arī tāda juristes frāze: “ja pat viņu aizvestu [ar NMP uz reālu slimnīcu], mēs nezinām, kāds būtu rezultāts”. T.i. pēc vairākkārt dzirdētā, jo ātrāk tiek uzsākta ārstēšana, jo optimistiskāka ir prognoze. Un tikai tāpēc vien, ka nezini, kāds būs rezultāts, nevajag pat mēģināt - glābt ?!

Agrāk mēs teicām, lai paceltu dzīves līmeni Latvijai vajag pieteikt karu Zviedrijai, un padoties. Ja nopietni, pirmā ministrija, kas Latvijai tiešām būtu vajadzīga un noderīga būtu kompakta un profesionāla Labākās pasaules pieredzes un likumu pārņemšanas ministrija.
Pārējo mūsu uzpūstās valsts pārvaldes aparātu ar visdažādākajiem sekretāriem, padomniekiem priekšgalā droši vajag samazināt vismaz uz pusi. Valstī nekas nemainītos, izņemot liekēžu samazināšanos un ietaupītie daži simti miljonu nodokļu maksātāju naudas.

Problēma veselības aprūpes nepietiekamajam finansējumam ir sena un acīmredzama. Pirmkārt tas cik % no IKP nozarei tiek atvēlēts. Latvija veselības aprūpei atvēl gandrīz 2 reizes mazāk kā vidēji ES, Tas nozīmē, ka nepareizi tiek sadalīts budžets, un ir nepareizas prioritātes. Katrai partijai sava ministrijai ir kā barotne, un pietuvināto sponsoru valsts pasūtījumu avots. Lai to mainītu ir vajadzīga politiskā griba, kuras Latvijai diemžēl nav jau 30 gadus. Otrkārt ir svarīgi cik pareizi un lietderīgi tiek tērēts jau esošais finansējums un kāpēc tā izlietojums ir necaurspīdīgs, un tiek nepietiekami kontrolēts. Cik lielas algas, piemaksas un slēptos bonusus saņem uzpūstās slimnīcu valdes, partiju ielikteņi, un cik nožēlojami maz par slodzi saņem māsiņas un ierindas ārsti? Cik daudz jaunas un dārgas aparatūras ir sapirktas reģionālajām slimnīcām, un stāv nevienam nevajadzīgas, nelietotas.
Treškārt par nodokļiem. Nospiedoši lielākais nodoklis kas ienāk budžetā ir PVN, un to maksā pilnīgi visi, pat bomzis nopērkot dienišķo ļergas pudeli, tāpēc tracina visdažādāko izbijušo circeņveidīgo ministru, muldēšana par jauniem slēptiem, vai neslēptiem nodokļiem laikā, kad vairumam iedzīvotāju jāizvēlas, pirkt pārtiku, vai apmaksāt komunālos. Atšķirībā no pie siles esošajiem, kas nespējot izdzīvot ar nieka 4-5 K mēnesī krietni paaugstina sev algas.

Var piekrist, ka starta pozīcijas 90. gadu sākumā visām 3 Baltijas valstīm bija vienādas. Latvijā atpalicība sākās ar to, ka pēc neatkarības atgūšanas mēs centāmies izdomāt savus likumus, protams ar caurumiem, pa kuriem izzagt valsti, un noziedzīgas prihvatizācijas shēmas, atšķirībā piemēram no Igaunijas, kas necentās izgudrot divriteni, bet pārņēma un pielāgoja savām vajadzībām jau sen aprobētus un pārbaudītus Zviedrijas un Somijas likumus.

Par veselības finansējumu īsumā - Kariņš iedod naudu opelim, un saka : Neliedziet sev neko, nopērciet sev mersedesu kādu vien vēlaties.
Vajag paskatīties tepat pāri robežai.
Kāpēc piemēram Igaunija, kur situācija ar veselības aprūpi ir daudz labāka, var atvēlēt 13% no sociālā nodokļa veselības aprūpei, bet Latvija tikai 1%.
Latvijas problēma ir tā, ka mūsu valdībām ir ierasts censties izgudrot divriteni, jeb likumus ar caurumiem, (pa kuriem var izzagt valsti), nevis pārņemt un ieviest citur sen pārbaudītus likumus.
Derētu izanalizēt un publicēt mūsu valsts un kaimiņvalstu Lietuvas un Igaunijas IKP sadalījumu pa nozarēm. Tad būtu redzams kur kaimiņi atrod tos procentus veselības aprūpei, pensijām utt, kas Latvijā mistiski pazūd. Vienkāršu tabulu ar % no IKP
Latvijas problēma ir nepareiza budžeta sadale un nepareizas prioritātes. Veselības aprūpei gadu gadiem ir nepietiekams finansējums. Rēķinot % no IKP tas ir divas reizes mazāks kā vidēji ES. Atšķirībā no izglītības nozares, kur pateicoties nespējai optimizēt mazo skolu skaitu, esam līderos.

Situācijā, kad katra jaunā paaudze ir vājāka par iepriekšējo, ar sabiedrības veselības problēmām ir jānodarbojas Izglītības un Zemkopības ministrijām, bet ar šo ministriju neizdarībām – Veselības ministrijai. Citādāk ir bezjēdzīgi naudu grūst veselības aizsardzībā. Kas par to būtu sakāms cien. Veselības ministrei!
Internetvietnes Ekemedicīna autors