Vardarbība nav tikai viena cilvēka problēma. Tā ir vismaz divu cilvēku problēma, kaut kādu iemeslu dēļ jau tas, kurš kādreiz zvērēja mīlestību, ir izrādījies neparedzēti ļauns. Kad runājam par noziedzību un vardarbību, sabiedrības simpātijas, protams, ir upuru pusē, bet, vai vajag palīdzēt arī notiesātajiem, varmākām? Vai esam spējīgi domāt par tiem, kas dara pāri, kāpēc viņi tā dara, kā varētu rīkoties, lai šo ļaunumu apturētu?  Krustpunktā Lielā intervija ar Valsts probācijas dienesta vadītāju Mihailu Papsujeviču.

"Bieži redzam, sevišķi, ja runājam par sievietēm, kas veikušas vardarbīgus nodarījumus, ne reti šiem cilvēki ir tie, kuri savulaik pēc piedzīvotās vardarbības nav saņēmuši adekvātu palīdzību. Vai arī šie cilvēki dzīvojuši un varbūt turpina dzīvot vardarbīgās attiecības un paši būt vienlaikus gan varmākas, gan upuri," analizē Mihails Papsujevičs. "Piemēram, sieviete, kuru sit viņas dzīvesbiedrs, vardarbīgi izturas pret bērnu.

Tas ir komplicēts stāsts, nav viņi un mēs. Domāju, ka instinktu līmenī vardarbīga uzvedība, vardarbīga reakcija raksturīga mums daudziem vai vairākumam. Cits jautājums, kā spējam tikt galā ar to, ko mēs kā cilvēki, saprātīgas būtnes, spējam ar to izdarīt."