Pensionāram no Latgales varu tikai izteikt līdzjūtību.
Diemžēl, ne par mata tiesu vairāk neesam labākā situācijā mēs ne - pensionāri.
Tikko LTV1 Panorāmā ZZS ministrs paziņoja, ka karam gatavojoties Latvijā ir jāizzāģe meži, lai neeost , ko krievu okupantiem izzāgēt.
Tad jau drīz jāgaida valdošās koalīcijas paziņojums, ka paši savus cilvēkus iznīcināsim , lai krievu okupantiem nav ko slepkavot.

Domāju, ka nav zemē metama ideja par kolektīvu pašnāvību. Kāpēc jāmirst tikai nabagiem, veciem, slimiem? Kāpēc politiķi, amatpersonas var dzīvot ar milzīgām algām, garantijām, tiesībām?

Es piekrītu tiem, kuri iesaka medijus vairs neklausīties, nelasīt. Jo katra jauna ziņa apstiprina tikai vienu un to pašu - valsts vara nespēj pildit savus tiešos uzdevumus Vai tā ir medicīna, pasažieru pārvadājumi, izglītības sistēmas bankrots, nekontrolēta imigrācija - viss ir tikai par nespēju.

Pilsētiņā visas ielas garumā Beļēviča 3 Mēness aptiekas. Ielas sākumā viņa paša Baltā aptieka un nu jau viņa paša Beļēviča Latvijas aptieka. Asins analīzes arī apkalpo Beļēvičs (varbūt jau miljardieris). Monopols. Cenas debesīs. Maksā visnabadzīgākie valsts iedzīvotāji. Naktīs neguļu. Izrakstīju Somnolu. Griežu tableti uz pusēm. Aptiekā vairāk par plāksnīti nedod. Sašutusi farmaceite: Bet tās taču narkotikas! Centos bezcerīgi paskaidrot, ka mana paaudze narkotikas nelieto. Tās lieto mūsu jaunatne. Mana paaudze lieto alkoholu, bet to aptiekās neiegādājas. Vēl Rīgā spindzelīga jauna, pievilcīga farmaceite mani pasūtīja pāri ielai uz Maximu tur iepirkties.Nākas pēc katras Somnola tāfelītes divās nedēļās reizi brukāt uz pilsētu ar reisa autobusu 35 km. Jebkurā gada laikā. Rīdziniekiem to nesaprast. Kā tā var būt? Jo viņiem aptieka, poliklīnika, izmeklēšanas turpat aiz stūra. Vienīgi ar cenām viņiem tāpat kā mums vai lielākas. Bet arī ienākumi lielāki. Padomju laikā arī pie mums bija tāpat kā Rīgā. Tā cilvēki pamazām aiziet uz smilškalniņu, nesaņēmuši medicīnisko palīdzību. Nenodzīvojot Dieva Bībelē apsolītos 70 gadus. Atvieglojot pensiju fondu un dodot valsts izlaupītājiem saņemt mēnesī pensijā 40 000 eiro, 19 000 eiro un 10 000 eiro.... Kas cīnīsies par šo korupcijas saēsto Latviju?

Padomju laikā mūsu Pagasta centrā dzīvoja kādi 3000 cilvēku. Tagad tukšs. No tā pagastam nav arī ienākumu. Padomju laikos mūsu pagasta centrā bija slimnīca ar kādām sešām vietām. Ambulance, zobārstniecības kabinets un citu ārstu pieņemšanas. Tagad aiznagloti logi. Nesen mana skolas biedrene nomira 66 gadu vecumā ar cukura diabētu. Kategoriski atteicās apmeklēt ārstu, jo tie par ieeju pa durvīm prasa 40 eiro (tā ir Latgalē), bet patiesībā neārstē, tikai izraksta sauju dārgu zāļu. Un visa ārstēšana. Rēzeknē endokrinologa nav. Pa sestdienām dežurēt atbrauc mīļa tantiņa endokrinoloģe no Rīgas, pie kuras ieeja pa durvīm 40 eiro. Mīļi izrunājāmies un viņa pateica, ka viņai nav tiesību izrakstīt zāles, jo šī nav viņas darba vieta. Bet ko tad tu brauc uz šejieni un reklamē sevi. Vai lai mīļi, vecišķi pačivinātu un par ieeju pa durvīm saņemtu atbilstošos 40 eiro. Tāpēc mana skolas biedrene arī nebrauca pie ārstiem un nomira savā gultā.

Esmu pensionārs ar 54 gadu darba stāžu. Kad aizgāju pensijā pārcēlos uz dzīvi Latgalē. Gudrie teiks: Kāpēc muļķi pārcēlies uz čangalienu. Tā tev arī vajag. Kad aizgāju pensijā, man ienākumi samazinājās trīs reizes. Dārgo Rīgas dzīvokli par pensiju es vēl varēju uzturēt, bet tad man neatlika naudas nedz pārtikai, nedz zālēm. Jau nerunājot par ko citu. Latgalē es sadūros ar pavisam citu problēmu. Man ir viena smaga hroniska slimība, kur regulāri vajadzīgas zāles un ārsta apmeklējums (kas bija Rīgā) un pašlaik saķēra muguru, tā ka sāpēs lokos un nav ārsta pie kā aiziet. Lietoju sāpju noņemošas zāles, kuru termiņš beidzies pirms gada un diviem mēnešiem. Palīdz kaut cik. Ārsts uz vienu pusi ir 35 km uz otru pusi 30 km. Ar reisa autobusu. Piekļuve viņiem ļoti nosacīta, jo visu laiku jāseko autobusam, lai varētu atgriezties mājās. Labi ja cilvēks tiek pie māsiņas rindas un laika trūkuma dēļ. Citādi paliksi nakšņot upes malā. Arī ziemā. Nevienu tu neinteresē. Bija pagastā ģimenes ārste, bet aizgāja pensijā. Labi, ka biju sprātīgs un no ģimenes ārstes Rīgā neaizgāju prom. Tad mēs sazināmies ar sms kām un sazvanāmies smagākos gadījumos. Paldies ģimenes ārstei un māsiņai par atsaucību. Bet!!! Uz diagnostiku jābrauc uz Rīgu tāpat. Rīga pie manis neatbrauks. Latgalē nav Endokrinologa. Nezinu varbūt Daugavpilī ir, bet tur nekad neesmu bijis un atpakļ tikšana ir ļoti problemātiska. Visdrīzāk nakšņošana Daugavmalā. Rīgā vismaz ir kur palikt.