Trūkst informācijas, kas būtu darāms, trūkst informācijas par paliatīvo aprūpi un pieejamiem pakalpojumiem vienuviet, vērtē diskusijas dalībnieki raidījumā Krustpunktā.

Latvijā ir diez gan daudz cilvēku, kas mūža pēdējās dienas vada, ciešot stipras sāpes, viņiem ir grūti kustēties, ēst, elpot, viņi ir atkarīgo no spēcīgas iedarbības atsāpinātājiem. Ir labi, ja viņiem šajā brīdī līdzās ir cilvēki, kas var palīdzēt un atvieglot sāpes. Par paliatīvo aprūpi studijā diskutē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktora vietniece Biruta Kleina, LU Medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena, Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska.

“Katrā resorā ir diez gan perfekta informācija, starpresoru informācija nav skaidra. Ir likums par pašvaldībām, ir sociālais likums, kur katrā ir sava daļa par paliatīvo aprūpi,” norāda Līga Kozlovska.

Kozlovska iesaka visām iesaistītām institūcijām kopīgi izstrādāt dokumentu ļoti smagiem pacientiem un viņu tuviniekiem par to, kādu palīdzību iir iespējams iegūt no valsts un tikai tad, kādi ir maksas pakalpojumi. Viņa norāda, ka īpaša problēma ir maksas rehabilitācija, valsts apmaksātās un šāds metodisks dokuments ir nepieciešams arī ģimenes ārstiem, tāpāt kā norādījumiem no speciālistiem par tālāko aprūpi pašiem ģimenes ārstiem.

Aivita Putniņa, kura pētījusi vecu ļaužu aprūpi Vidzemē, atzīst, ka daudz atkarīgs no tā, kurā pagastā vai novadā cilvēks dzīvo. Labie piemēri, ka ģimenes ārsts reģistrējies par mājas aprūpes pakalpojumu sniedzēju, ka sociālais dienests, dara vairāk nekā pienākas, ka sociālais dienests nodrošina aprūpi mājās.

"Paradoksāla situācija, ka veciem ļaudīm nav naudas, bet pastāv trīs paralēlas sistēmas, kas tiek dažādi administrētas, varbūt tā, ka pie viena cilvēka nāk medmāsa veikt injekcijas, nāk sociālais darinieks mazgāt dzīvokli un taisīt, vēl viņam varētu būt arī asistents. Cilvēkiem pašiem ir grūti šajā situācijā orientēties," analizē Putniņa.

"Latvijas situācijā paliatīvā aprūpe nereti nav pieejama arī tad, ja ir nauda, jo speciālistu ir tik maz un to gultu un cilvēku, kas ir gatavo sniegt palīdzību ir tik maz," bilst Solvita Olsena. Onkoloģijas centrā pat uz maksas vietām ir rinda.

Diemžēl arī ārsti nav ieniteresēti apgūt paliatīvo aprūpi. Rezidentūrā šogad uz divām paliatīvās aprūpes speciālista vietām tā arī neviens nav pieteicies, Veselības ministrija līdz gada beigām centīsies vēl uzrunāt ārstus. Vajadzīga ārstu interese.

Vilnis Sosārs norāda, ka cilvēku resursi paliatīvās aprūpes veikšanai ir niecīgi.