Šodien Krustpunktā runājam par bāriņtiesām. Pēdējo nedēļu laikā Latvijas sabiedrību satricināja divi stāsti, kur iejauktas bāriņtiesas, un daudziem ir radušās šaubas, vai bāriņtiesu darbinieki, kuriem piešķirtas milzīgas pilnvaras, tajā skaitā lemt par bērnu izņemšanu no ģimenes, vienmēr ir pietiekami atbildīgi un kompetenti, un patiesi darbojas bērna interesēs. Tādēļ raidījumā diskutēsim, vai bāriņtiesām piešķirtās pilnvaras ir atbilstošas to darbinieku kompetencei un atbildībai par pieņemtajiem lēmumiem, vai vecākiem ir pietiekami daudz iespēju cīnīties par bērnu atgūšanu un ko darīt, lai bērns nekļūst par sistēmas ķīlnieku. Studijā Bāriņtiesu asociācijas valdes pārstāve Rudīte Krūmiņa, Alternatīvās bērnu aprūpes alianses pārstāve Ārija Martukāne, Tiesībsarga pārstāve Laila Grāvere, advokāte Krista Mīlberga un Saeimas sociālo un darba lietu komisijas deputāts Andris Bērziņš. Raidījuma gaitā sazināmies arī ar Saeimas juridiskās komisijas vadītāju Ilmu Čepāni.

Rudīte Krūmiņa nenoliedz, ka kļūdas var būt jebkurā darbā, arī veicot bāriņtiesas locekļu darbu. Kļūdas nav tādas, lai par tām kliegtu un runātu kā par milzīgām problēmām. Tas, kas izskan plašsaziņas līdzekļos par bāriņtiesu darbu ir viens viedoklis, bet jāņem vērā arī otrs. Runājot par gadījumu, kas rosinājis arī šo sarunu, Rudīte Krūmiņa skaidro, ka par savas meitas ģimeni vecmāmiņa bijusi satraukusies jau vairākus gadus, šajā ģimenē cietēji ir gan māte, gan bērni un pareizākais būtu bijis nešķirt mammu no bērniem. Diemžēl Latvijā nav daudz institūciju, kur šādas situācijas varētu patverties mamma kopā ar bērniem.

Krista Mīlberga atklāj, ka pēdējā laikā arvien biežāki ir gadījumi, ka bērni ir izņemti no ģimenes nepamatoti. Tas ir vieglākais – izņemt bērnu no ģimenes un ievietot institūcijā. Vajadzētu nodrošināt ģimenēm, kas nonākušas dažāda rakstura grūtībās, sociālo palīdzību. Diemžēl ne visās pašvaldības ir krīzes centri un citas palīdzības iespējas. Bāriņtiesa pieņemot lēmumu nonāk grūtā situācija. Jāpieņem lēmums bērna interesēs, bet nav instrumentu, ko iedarbināt, lai notiktu sociālais darbs. Vienīgais instruments bieži ir izņemt bērnu un ievietot iestādē, kas bieži atrodas citā administratīvā teritorijā. Vecākiem tas atkal sagādā grūtības, jo, lai atjaunotu attiecības ar bērniem, ir jāpārvar attālums un bieži šie cilvēki to nevar atļauties, jo ir mazturīgi.

Tāpat Krista Mīlberga norāda, ka bāriņtiesu vadītājiem būtu nepieciešama juridiskā izglītība un arī nepieciešams palielināt vecuma cenzu, lai cilvēks drīkstētu uzņemties bāriņtiesas vadītāja amatu. To nevar veikt cilvēks bez dzīves pieredzes. Andris Bērziņš vēl piebilst, ka svarīga ir arī sirds izglītība. Par šiem jautājumiem ar viņu vienis pratis ir arī citi diskusijas dalībnieki, tāpat, kā par jautājumu, ka bāriņtiesām vajadzētu nodrošināt iespēju veikt video un audio ierakstus, vai vismaz situāciju fiksēt fotogrāfijās, lai pēc tam nebūtu strīdu par to, kāda tad īsti bija situācija, kad pieņēma lēmumu bērnu izņemt no ģimenes.

Laila Grāvere neuzskata, ka problēma būtu sistēmā un norāda, ka cilvēkam ir tiesības pārsūdzēt bāriņtiesas lēmumu. Tiesībsarga institūcija var palīdzēt ar padomo, kā sagatavot dokumentus prasības iesniegšanai.

Ilmu Čepāne atzīst, ka noteikti vajadzētu veikt grozījumus likumā par bāriņtiesu darbu, bet to ir sarežģīti veikt, jo ir pretestība no Labklājības ministrijas puses un arī nevalstiskās organizācijās nav vienpŗatības par šo. Grozījumus vajadzētu veikt, lai bāriņtiesas nevar pieņemt vienpersonisku lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes, ja konstatē, ka bērna atrašanās ģimenē var traucēt pilnvērtīgu attīstību. Ar šo formulējumu katrs var saprast, ko grib. Bāriņtiesu lēmumi, ko iepazinusi pēdējā laikā, nav pietiekami argumentēti. Arī runājot par situāciju ģimenē Rīgā, kur iz izņemtas divas meitenītes, viņa jautā, kāpēc nav izolēts varmāka.

Tiesa, šobrīt ir noteikts, ka no ģimenes var izolēt varmāku, bet nav nosacījumu, kurp viņam doties, kur palikt.

Ārija Martukāne, kas arī pati vairākus gadus strādājusi bāriņtiesā, norāda, ka bieži nācies saskarties ar situāciju, ka bāriņtiesas veic arī sociālo darbu. Nav normāli, ka ka pirmskolas vecuma bērnu norpratina bāriņtiesas loceklis, kam iepriekš nav bijusi saskarsme ar bērnu. Tādu protokolu var apšaubīt. Vispirms vajadzētu būt uzticības personu sarunām vai tādu personu sarunām ar bērnu, kurus viņš labi pazīst un uzticas, tikai tad varētu pieslēgties bāriņtiesas.

Daudz lielākam vajadzētu būt sociālo darbinieku skaitam.