Brīvdabas izrādes, virtuālās izrādes un meklējumi tikties ar skatītāju klātienē raksturo šo laiku teātros. Laiks, kas izmainījis kā skatītāju, tā pašus teātrus.

Kā vērtēt aizvadīto sezonu Latvijas teātros? Vai kādreiz lietosim jēdzienu „postpandēmiskais teātri”? Cik atšķirīgi vai vienoti teātri reaģējuši krīzes situācijā un par kādām jaunām tendencēm skatuves mākslā varam runāt? 

"Šis laiks vismaz daļai mākslinieku aktīvi ir radījis domāšanu citās kategorijās. Mums bija tāds rāms teātra plūdums, ļoti noteiktas formas, kurās turējāmies, pie kurām pieraduši skatītāji, pie kurām pieraduši kritiķi. Šis laiks dzen laukā jaunus asnus domāt citās kategorijās. Pat atgriežoties pie vecajām formām, tās vienalga būs citas," raidījumā Kultūras Rondo vērtē teātra zinātniece Edīte Tišheizere.

Tišheizere uzskata, ka

šo laiku vajag novērtēt kā spērienu radošumam, spērienu fantāzijai. Šis laiks rada vajadzību citādi domāt.

"Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāve Andra Rutkēviča atzīst, ka brīvdabas izrādes, ko šobrīd piedāvā teātri ir savā ziņā tukša niša.

"Brīvdabas formāts ir tukša niša Latvijā, jo brīvdabā bijušas lielās skatuves, lielās komēdijizrādes. Tagad ar "Willa teātri" ir parādījies nopietnāks repertuārs. Man tas patīk. Niša, ko var izmantot, īpaši Rīgas apstākļos," uzskata "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāve Andra Rutkēviča.

Runājot par "Spēlmaņu nakts" žūrijas darbu, Rutkēviča atklāj, ka ir pieņemts lēmums, ka

"žūrija pagarina savu darbu par tik lielu periodu, cik nevarēja notikt klātienes izrādes. Mēs savu darbu beidzam 10. septembrī".

Šobrīd žūrijas locekļi aktīvi skatās visu, ko piedāvā gan klātienē, gan virutāli. 

Savukārt kultūras žurnālists Atis Rozentāls norāda, ka virtuālais teātris ir bijis tikai uz laiku.

"Kas attiecas uz virtuālo teātra virzienu, kurš iesākās uzreiz pēc pandēmijas sākuma un vienu brīdi likās, ka būsim spiesti dzīvot tikai šajā vidē, redzam, ka tikko teātriem ir iespēja iziet dzīvajā, viņi to dara. Mazāk ekspluatē šo formātu," atzīst Atis Rozentāls.

"Šī forma savās labākajās izpausmēs ir interesanta un to var turpināt attīstīt, bet prakse pierādījusi, ka  tā nekļūs par dominējošo formu. Kad vien būs iespējams, teātris tomēr ir dzīvā māksla," turpina Rozentāls.

"Virtuālais formāts ir starpforma, iztrūkst enerģijas apmaiņa starp skatītāju un aktieri. Tas nav īsti teātris, tas nav īsti kino, bet kaut kas, kas arī vērtējams citās kategorijās," pievienojas Rutkēviča.

Bet ir skaidrs, ka teātrīs e-vidē ir iespēja "tikt uz izrādi" cilvēkiem, kam apgrūtināti nokļūt uz teātri klātienē, arī skatīties teātri latviešiem visā pasaulē.

Vēl pandēmijas laiks bijis iezīmīgs ar izaicinājumu lielajiem teātriem saglabāt trupu līdzšinējā apjomā. Rozentāls atgādina, ka nedaudz jau ir mazinātas trupas lielajos teātros, bet arī šajā ziņā teātru aizkulisēs runā par iespējamo otro vilni.

Viņš vērtē, ka šajā ziņā teātros vēl gaidāmi sāpīgi procesi, jo ierobežojumu dēļ nevar atļauties spēlēt lielos iestudējumus, repertuārs ir sašaurināts un arī teātriem ir iespēja uzņemt mazāk skatītājus. Tādu veidošana arī, visticamāk, atbīdīta otrajā plānā.