Kultūras rondo šodien atmiņas par kopā pavadīto laiku uz teātra skatuves un filmu uzņemšanas laukumā ar aktrisi Astrīdu Kairišu. Sarunājas aktrises kolēģi un skatuves partneri Lolita Cauka, Edmunds Freibergs un Ģirts Jakovļevs.

Aktrises kolēģu stāstiem savu pievieno arī raidījuma vadītājs, kurš atklāj, ka viņš redzējis Astrīdu Kairišu dažās izrādēs, visās filmās un reiz viņa piezvanījusi Zigfrīdam Muktupāvelam pēc kāda Kultūras rondo raidījuma. Un viņš ir viens no tūkštošiem cilvēku, kas savos pusaudža gados bijis neprātīgi iemīlējies aktrisē...

"Ar Astrīdu vienmēr bija ļoti patīkami satikties, viņa bija ļoti pateicīgs klausītājs. Viņa tikpat kā nekad nerunāja par sevi, bet viņa fantastiski prata uzklausīt. Tāpēc pie viņas bieži kāds jaunāks kolēģis nāca sirdi izkratīt. Viņa bija ļoti uzmanīgs klausītājs. Arī tad, ja viņa teica, vai tas bija padoms, vai kāds skatījums vai vērtējums, viņa fantastiski precīzi  to pateica," stāsta Lolita Cauka.

"Viņa nekad arī neaizvainoja, pat, ja viņai bija tāds mazliet negatīvāks vai problemātisks viedoklis, tad viņa tā kā drusku aizgāja malā vai taktiski pateica," atzīst Edmunds Freibergs.

"Tajos labākajos laikos mums bija tā, ka mēs vienmēr gājām "ģenerāļos" skatīties savas garderobes meitenes. Tas bija kā likums. Jo to, ko tev pateiks "garderobes meitene", to tev nepateiks režisors, jo viņam vienkārši tam nav laika. Pat kādreiz ir tādi sīkumiņi, jeb ir tāda lieta, teiksim, tev tikai šitais jāizlabo, tev viss ir pareizi, bet tikai tas mazais nieciņš. Un to vienmēr pateiks "garderobes meitene". Un Astrīda šajā ziņā bija vienkārši fantastiska," bilst Lolita Cauka.

"Atceros, teiksim, ir ģenerālmēģinājums vai mēģinājums, un ir viena no ceturtās garderobes aktrisēm ir uz skatuves. Es varu negriezties atpakaļ nemaz, es zinu, ka man aiz muguras sēž Kairiša, Cauka, Līga Liepiņa, vismaz, ja ne vairāk. Visas sēž un ļoti nopietni to noskatās. Tad es redzu, ka pēc tam pīpētavā vai kur tā lieta tiek vēl pārspriesta. Tas bija tik brīnišķīgi. Tā ir Astrīda. Jā, tā ir tāda it kā teātrī pat dīvaina nesavtība, domā par savu lomu, ko tu tur skriesi uz otru skatīties, bet tā bija ceturtā garderobe," papildina Edmunds Freibergs.

Edmunds Freibergs stāsta, ka režisora Alfredam Jaunušānam prasīts, vai Karišai ar Jakovļevu nav romāns arī dzīvē.

"Jaunušāns teica, nē, viņiem nav romāna dzīvē, jo viņi tik daudz ir viens otru varējuši mīlēt uz skatuves. Tā tas arī ir gadiem ilgi un ļoti daudzās izrādēs, no kurām viena skaista izrāde bija "Zemes un Saules vārdā". Viņš teica – nē, nē, nē, viņiem dzīvē nav, viņi visu to mīlestību un tās emocijas viņi realizējuši izrādēs. Skaisti pateica," vertē Edmunds Freibergs.

Kolēģi arī stāsta, ka Jaunušāns bijis prasīgs pret aktrisi, bet tajā pašā laikā ļāvis viņai strādāt pēc savas metodes.

"Cik nu es pazīstu Astrīdu un ir arī kopā šancēts, viņa pati sevi "sita" ļoti smagi. Viņa strādāja, domāju, to visi var apliecināt, viņa šancēja ļoti smagi lielākoties.

Es maz zinu tādas lomas, kas viņai būtu nākušas mocartiskā vieglumā. Tie bija vienmēr izpīpēti cigarešu kvantumi un simttūkstoš jautājumu - kāpēc, kāpēc, kāpēc. Astrīda ļoti gribēja visu saprast.

Dīvaini, jo es domāju, ka viņa bija tāds talants, kam arī tā intuitīvā puse bija ļoti spēcīgi attīstīta, intuitīvi sajust lietas. Tajā pašā laikā viņa strādāja lielākoties ļoti smagi un pat mokoši," par aktrisi stāsta Edmunds Freibergs.

"Man liekas, ka Jaunušāns drusku pārspīlē, viņš nemaz Astrīdu tā "nesita". Bet bija viena lieta, ko Jaunušāns nofiksēja. Un, paldies Dievam, ka viņš to nofiksēja, Astrīda strādāja iekšēji ļoti aktīvi, bet ļoti, ļoti lēni. Piemēram, bija tā, ka uz skatuves notiek mēģinājums, Astrīda strādāja uz "puskāju". It kā. Lielajās, sevišķi titullomās lielajās, it kā uz "puskāju"," bilst Lolita Cauka. "Laika gaitā, es atceros, es biju gan "Ugunī un naktī" klāt, gan arī citās. Viņa [strādāja] uz to pusi, un Jaunušāns viņai nepiesējās tad. Viņš ļoti labi saprata, kurā brīdī viņam vajag viņu paņemt stingrāk, kurā ne.

Bet kas bija, ko es ne no viena aktiera neesmu redzējusi, kad bija pirmais "ģenerālis", uzvilka kostīmu, uzlika visu, teiksim, parūkas, vienu vārdu sakot, viss pilnā formā, gaismās viņa uznāca un tu skaties un brīnies - no kurienes, kā? Bet to visu viņa rūpīgi, rūpīgi mēģinājumu procesā sevī iekšēji savāca."

Savukārt 11. aprīlī Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē notiks Astrīdas Kairišas piemiņas vakars, ko veido režisors Edmunds Freibergs.

"2021. gada 13. janvārī – baltā un aukstā rītā – mūžībā aizgāja Astrīda. Visu mīlēta un cienīta māksliniece, īsi pirms savas 80 gadu jubilejas. Pandēmijas dēļ atvadas bija tik klusas un personiskas, cik klusa un iekšupvērsta bija viņa pati, un nu viņas pelni ir dzimtas kapavietā Matīsa kapos. Tomēr teātris, viņas darbavieta 50 gadu garumā, vēlas kopīgu piemiņas vakaru, aicinot Astrīdu atcerēties viņas spēka gados – gaišu, starojošu, mīlošu un bezgala skaistu," vēstīts teātra aicinājumā.

Vakaru veido un vadīs režisors Edmunds Freibergs, vispirms dodot vārdu viņas tuvākajām kolēģēm no ceturtās ģērbtuves – Mārai Zemdegai, Lolitai Caukai, Līgai Liepiņai un Daigai Gaismiņai, Lāsma Kugrēnai, bet pēc tam aicinot runāt tuvākos partnerus – Ģirtu Jakovļevu, Uldi Dumpi, Juri Lisneru, Uldi Anži un Aināru Ančevski.

Skanēs arī dziesmas no izrādēm, kurās Astrīda Kairiša reiz spēlējusi, un citas aktrisei mīļas dziesmas, tāpēc šai vakarā uz skatuves būs arī viņas teātra krustmeita Līga Zeļģe un kolēģi – Agnese Budovska, Dita Lūriņa, Juris Hiršs, Egils Melbārdis un Mārcis Maņjakovs.

Astrīda Kairiša (8.04.1941–13.01.2021) beigusi Dailes teātra 3. studiju 1962. gadā, pēc tās absolvēšanas pieņemta darbā Liepājas teātrī, kur nostrādājusi pirmos piecus gadus, kļūstot par Irmgardes Mitrēvices un Nikolaja Mūrnieka audzēkni. 1968. gadā viņa pārnāk uz Rīgu un līdz pat 2019. gadam strādā Latvijas Nacionālajā teātrī, kur, pateicoties savam talantam, savai skatuviskajai harismai un personībai, kļūst par sava veida teātra simbolu, norādīja teātrī.

Viņas nozīmīgākās lomas teātrī ir Zane izrādē “Pūt, vējiņi!”, Jūlija “Liliomā”, Antonija “Skroderdienās Silmačos”, Natālija Petrovna “Mēnesī uz laukiem”, Liena “Mērnieku laikos”, Ieva “Indrānos”, Spānijas Isabella un daudzas citas, bet mūža virsotne – Spīdolas loma 1985. gadā iestudētajā Raiņa lugā “Uguns un nakts”. Protams, lielāko atpazīstamību Astrīdai Kairišai sagādāja viņas kinolomas – Laura “Ezera sonātē”, Zane “Pūt, vējiņi!” kino versijā, Ieva “Tauriņdejā”. Viena no viņas pēdējām lomām bija izrādē “Ezeriņš”, bet pati pēdējā – Zane vecumdienās jau pieminētajā Raiņa “Pūt, vējiņi!” 2018. gadā.