Pēc vakar, 13. janvārī, saņemtās ziņas par aktrises Astrīdas Kairišas (08.04.1941–13.01.2021) aiziešanu mūžībā, mēs Kultūras Rondo mazliet paklusējām. Un katrs atcerējāmies savus teātra un kino iespaidus, kurus veidojusi Astrīda Kairiša. Šorīt uzrunājām viņas kolēģi, aktieri Ivaru Pugu un Nacionālā teātra literāro padomnieci, teātra zinātnieci Ievu Struku.

Astrīda Kairiša beigusi Dailes teātra 3. studiju 1962. gadā, pēc tās absolvēšanas pieņemta darbā Liepājas teātrī, kur nostrādājusi pirmos piecus gadus, kļūstot par Irmgardes Mitrēvices un Nikolaja Mūrnieka audzēkni.

1968. gadā viņa pārnāca uz Rīgu un līdz pat 2019. gadam strādāja Latvijas Nacionālajā teātrī, kur, kā norādīja teātra pārstāvji, pateicoties savam talantam, savai skatuviskajai harismai un personībai, kļuva par sava veida teātra simbolu.

Viņas nozīmīgākās lomas teātrī ir Zane izrādē “Pūt, vējiņi!”, Jūlija “Liliomā”, Antonija “Skroderdienās Silmačos”, Natālija Petrovna “Mēnesī uz laukiem”, Liena “Mērnieku laikos”, Ieva “Indrānos”, Spānijas Isabella un daudzas citas, bet mūža virsotne – Spīdolas loma 1985. gadā iestudētajā Raiņa “Uguns un nakts”.

Teātrī arī atzīmēja, ka lielāko atpazīstamību ne tikai Latvijas, bet visas bijušās Padomju Savienības mērogā Astrīdai Kairišai sagādāja viņas kinolomas – Laura “Ezera sonātē”, Zane “Pūt, vējiņi!” kino versijā, Ieva “Tauriņdejā”.

Viena no viņas pēdējām lomām bija izrādē “Ezeriņš”, bet pati pēdējā – Zane vecumdienās jau pieminētajā Raiņa “Pūt, vējiņi!” 2018. gadā.