Prozaiķis un dzejnieks Andris Akmentiņš, atzīstot, ka patīk ilgslīpēšana un dzejas fonētiskais skanējums, pievērsies dramaturģijai un ir uzticīgs savam sapnim. Viņš arī atzīst, ka karš uzasina cilvēka būtību.

"Es rakstu tādu lielāku dzejas darbu un tur man dejo dramaturģisks teksts pret dzejas tekstu. Es to redzu kā izrādi. Cik daudz tas būs kā teātra skatuves teksts vai tā būs visa dzeja.

Pašlaik manī stīvējas prozaiķis Akmentiņš un dramaturgs Akmentiņš, kādu vispār vēl nebiju redzējis. Būtībā man ir lielāka atvilktne. Man dzejas dienās ir septiņi pasākumi, lielākais ir Ventspilī, ko es mēģinu to kā lugas fragmentu lasījumu vienkārši testēt," stāsta Andris Akmentiņš.

"Esmu sācis stipri slīpēt un guldīt atvilktnē, un redzēt, vai tas teksts noveco vai iemirdzas pēc pusgada. Bet vispār esmu ilgslīpētājs uz vecumu. Man patīk noķert to pirmo sajūtu un viņu nosapņot un piefiksēt un, protams, tad uzreiz izkladzināties. Man ārzemēs dzīvo labs draugs Zigurds, es viņai aizsūtu, ja viņš nav paspējis izlasīt, pēc divām dienām izdzēšu un ierakstu otro versiju," bilst Andris Akmentiņš.