Andris Kalnozols: Dramaturģija ir tieši tā distance, kas man ir veselīga teātrī

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieku un dramaturgu Andri Kalnozolu, kurš pabeidzis savu jauno romānu „Zobi” un noskatījies sava darba „Ods” pirmizrādi Nacionālajā teātrī Matīsa Budovska režijā.

Oda sīkoņa vasarā ir tik ļoti kaitinošā, bet decembra tumsā pēc tās gandrīz vai uznāk ilgas. Daži burtiski un vairāki metaforiski odi sīc arī Nacionālā teātra Aktieru zālē nupat iestudētajā izrādē „Ods”.  Par šo savā ziņā autobiogrāfisko skatuves darbu un citiem radošiem jaunumiem saruna ar Andri Kalnozolu.

"Esmu priecīgs un radoši uzlādēts pats no šī darba, kuru varēju skatīties jau ar zināmu distanci," par lugas "Ods" iestudējumu atklāj Andris Kalnozols.

Lugas pirmā versija tapusi vēl pirms pandēmijas. Tad bijusi pauze, ko ieviesa romāns "Kalendārs mani sauc", lugu "Ods" Andris Kalnozols pabeidzis pirms trim gadiem.

"Man jau visi darbi ir zināmā mērā autobiogrāfiski un to pieredzi dramaturģijā tu liec kā ķīmijā pieredzes elementus. Ieliec visos tēlos un notikumus, mēģini to ķīmiju sabalansēt tā, lai tas pēdējais ķīmiskais elements būtu skatītājs, par kuru man nav nekādas teikšanas. Kad pievieno to pēdējo ķīmisko elementu un redzu, ka tas sprādziens ir, ka tā ķīmija strādā, tas dramaturgam ir lielākais pagodinājums. Arī lielākais sirdsmiers. Es redzu, ka luga "Ods" ir autonoms darbs ar savu asinsriti ļoti gudrā Matīsa Budovska režijā," gandarīts Andris Kalnozols.

Bet arī Andris Kalnozols ir aktieris, savulaik studējis kopā ar Matīsu Budovski, kuram savukārt lugas "Ods" iestudējums ir debija kā režisoram Nacionālajā teātrī.

Bet pašam kā aktierim Andrim Kalnozolam nav vēlmes atgriezties uz skatuves kā aktierim vai režisoram.

"Man liekas, ka

dramaturģija, skatuves teksts ir tieši tā distance, kas man ir veselīga teātrī.

Esmu izgājis cauri vairākiem posmiem, esot gan aktieris, esot savu izrāžu autors, esot savu izrāžu režisors. Šī dramaturga pozīcija man ir visveselīgākā," vērtē Andris Kalnozols.

Izrādei "Ods" piešķirts traģikomēdijas žanrs, un tās anotācija vēsta: "Jauns pāris gatavojas uzsākt kopdzīvi nesen iegādātā mazpilsētas dzīvoklī. Taču kādā vasaras naktī nejauši sastaptā klaidoņa izmestais jautājums – vai piepildīts sapnis par laimīgu dzīvi nozīmē laimīgu dzīvi? – kļūst par vienīgo jautājumu, kas uzmācīgi skan ausīs. Izrādās, ka dzīvoklis nav vienīgais, kam nepieciešama pārbūve."

Režisors Matīss Budovskis ierakstā atklāj, ka luga pašam autoram bijusi kā ods.

"Luga teātra arhīvā iegūlās jau pirms pandēmijas. Gāju gar Nacionālo teātri 2018./2019. gadā un redzēju, ka ir lugu ideju konkurss. Tas bija vasarā un tikko biju saticis vienu impozantu tipu Talsos, kurš mani iedvesmoja radošai darbībai. Es sapratu, ka šo satikšanās stāstu varētu piedāvāt kā ideju. Es iegāju teātrī un piedāvāju. Toreiz Valters Sīlis teica, ka šis ir jāņem," stāsta Andris Kalnozols.

Toreiz Valters Sīlis arī apņēmies lugu iestudēt. Autors uzrakstījis, lai arī atzīst, ka nav bijis ar veikumu apmierināts, bet iesniedzis, lai turpinātu strādāt. Sekoja pandēmija, tad Valters Sīlis devās strādāt uz Liepāju, bet lugu līdzi ņemt nedrīkstēja. 

"Tā tas iesprūda. Man tas vienmēr palika prātā, ka Nacionālajā teātrī ir luga, zinu, ka nav pabeigta īsti. Nav tā pabeigta, ka būtu apmierināts. Tas sīca tomēr pakausī," bilst Andris Kalnozols, kurš daudz pie lugas strādājis pēc tam, kad to iestudēt izvēlējās Matīss Budovskis.

Nupat Andris Kalnozols pabeidzis romānu "Zobi".

"Es vēl strādāju pie melnraksta, pie labojumiem. Man ir plāns decembrī visu iepakot un nosūtīt redaktoram. Tālāk jau ziemā strādāt ar redaktoru un reizē arī ar tulkotāju, jo romāns iznāks nākamā gada rudenī reizē Latvijā un Lietuvā vienā dienā. Tāds mums ir biznesa plāns," atklāj Andris Kalnozols.

Grāmatas redaktors ir Uldis Tīrons.

"Romāns "Zobi" ir par jaunu autoru, kurš zaudējis ticību savai radošajai potencei, atgriežas mazpilsētā, lai nodzīvotos līdz nāvei. Bet tā nāve nenāk, viņš visu naudu iztērē, visu iedzīvi ir nodevis lombardos. Tad viņš satiek meiteni, kas piesakās par viņa ēnu  Ēnu dienā. Viņš atgūst ticību sev šīs ēnas iedvesmots un uzraksta romānu, kas viņu vienā mirklī padara pasaulslavenu. Bet līdz ar to viņš zaudē to savu iepriekšējo dzīvi un zaudē arī šo ēnu," stāsta Andris Kalnozols. "Tas arī no personiskās pieredzes ņemts darbs,

kur es pēc "Kalendāra" uzrakstīšanas tiku iesviests kaut kādā... Angļiem ir labāks teiciens - "afterlife", nevis pēcnāves dzīvē. Dzīvē pēc, ka es vairs nevaru atgriezties tajā ēnas pusē, kur palika ļoti tuvi draugi, kas mani iedvesmoja šim darbam. Šis darbs man deva jauno dzīvi, bet draugi palika tajā pusē. Vienmēr esmu pateicīgs par šo "pēcdzīvi", bet vienmēr arī, protams, skumšu un būšu pateicīgs tai ēnas pusei."

Bet zobi ir par to, ja vairs nav, ar ko turēties pie šīs dzīves, tad pēdējais, kas paliek, tie ir zobi. 

--

Sarunas beigās skan grupas „Gaujarts” dziesma „Šķiršanās”, kas skan arī jaunajā izrādē „Ods”.