Daugavpils teātris nācis klajā ar jaunu iestudējumu „Lutišķi. Simtgade". Uz Latvijas simtgades sliekšņa teātris režisores Paulas Pļavnieces un dramaturģes Justīnes Kļavas iestudējumā nāk ar savu redzējumu par to, kā rit dzīve un veidojas dažādu tautību iedzīvotāju attiecības pierobežā.

Izrāde norit trīs valodās – latviski, latgaliski un krieviski. Tās darbība risinās  kādā iedomātā Latvijas austrumu pierobežas ciemā, un caur šo viena maza ciema stāstu izrādes veidotāji vēlas atklāt pierobežu, rosinot diskusiju un ļaujot skatītājiem aizdomāties par patieso Latviju.

Lutišķi ir kontrastiem bagāts ciems, kurā sadzīvo vairāku etnisko grupu ļaudis, un caur šo vienu lauku ciemu arī vēlamies parādīt, kāda ir mūsu sabiedrība, saka Izrādes „Lutišķi. Simtgade” režisore Paula Pļavniece.

Uz Lutišķiem no Rīgas atbrauc jauna režisore, kas cer Latvijas simtgadei par godu iestudēt Raiņa lugu „Spēlēju, dancoju”. Bet viņai par lielu pārsteigumu vietējā amatierteātrī tekošā latviešu valodā runā tikai viens cilvēks, lielākoties skan krievu vai latgaliešu valoda.

Aktrise Zanda Mankopa, kas izrādē atveido jauno režisori no Rīgas, stāsta, ka izrādes tapšanas laikā pašai nācies atcerēties savas sajūtas.

“Man tas nav nekas svešs. Nācās pašai atcerēties to laiku, kad no Rīgas atbraucu uz Daugavpili. Te esmu četrus gadus. Grūtākais bija atcerēties to, ko man pašai kādreiz stāstīja par krieviem, par Daugavpili, par tiem cilvēkiem un dabūt to sajūtu,” atzīst Zanda Mankopa.

Lai atainoto kolorīto Lutišķu ciemu, iestudējuma veidotāji izvēlējās tieši Daugavpils teātri un tā aktierus, un tas nav nejauši, atklāj dramaturģe Justīne Kļava.

“Man šķiet, ka mēs atspērāmies no tās brīnišķīgās pieredzes, ko piedāvā Daugavpils teātris, kā vienīgā vieta starp Latvijas teātriem, kur varam vienā ansamblī strādāt gan ar latviski, gan krieviski runājošajiem aktieriem. Latgale un īpaši pierobeža mums likās ir vietas, kur var atrast etnisko un reliģisko kopienu sajaukumu,” vērtē Justīne Kļava.

Izrādē skan trīs, precīzāk, divarpus valodas, aktieriem tas netraucē, drīzāk palīdz izprast vairāk vienam otru.

“Mēs kaut kā saprotamies un negribam parādīt, ka kāds ir ļauns vai labs, īpaši dzīvojot te Daugavpilī, Latgalē, un patiesībā arī Latvijā kopumā, kur ir daudznacionāla vide un skan tik dažādas valodas, mēs patiesībā dzīvojam draudzīgi,” atzīst izrādes aktrise Inese Ivulāne-Mežale.

“Nav svarīgi, kādā valodā tu runā, galvenais, lai tevi var saprast,” saka Daugavpils teātra aktieris Miroslavs Blakunovs.

Pēc pirmizrādes skatītāji pauž dažādu viedokli par to, vai “Lutišķi. Simtgale” pilnībā ataino situāciju pierobežā un ir sabiedrības spoguļattēls.

Daugavpils novada Kultūras pārvaldes vadītāja Ināra Mukāne, pēc izrādes daloties pārdomās atzīst, diezin vai tas ir patiesais skatījums uz Latgales pierobežu.

“Pati dzīvoju vidē, kuru ļoti labi pazīstu un šķiet, ka varētu atpazīt daudzus varoņiem, tomēr šīs izrādes konstrukcijas es neatpazīstu dzīvē, ne Daugavpilī, ne savā lauku vidē, kur visapkārt ir gan latvieši, gan latgalieši, gan citu tautību cilvēki. Man šķiet, ka mēs te sadzīvojam pēc citādiem scenārijiem,” vērtē Ināra Mukāne.

Uz pirmizrādi uz Daugavpils teātri bija atbraucis arī teātra zinātnieks un kultūras pasākumu režisors, Kultūras akadēmijas profesors Jānis Siliņš, arī viņam kā ekspertam savs viedoklis  par „Lutišķi. Simtgade”.

“Izrāde ir aptuvena visās izpausmēs, gan idejā, gan tēmā, gan izpildījumā. Es ar interesi varu sekot, bet ņemot visu to kopumu, ko es gaidu no šādiem iestudējumiem... nevis tikai tāpēc, ka tur „Spēlēju, dancoju”, jo tā ļoti ir sarežģīta, ārkārtīgi interesanta luga, un to ļoti reti kad iestudē un reti saprot. Un mēs visu laiku mazliet aptuveni… faktiski visi Latvijas integrācijas biroji ir aptuveni, gadiem jau, un faktiski tērē naudu. Man liekas, vai tas ir godprātīgi darīts darbs? Man gribētos, lai tā ideja aizietu tādā vispārināti filozofiskā nevis tādā tiešā didaktiskā līmenī,” atzīst Jānis Siliņš.

Skatītājos pēc izrādes noskatīšanās raisījās arī pārdomas saistītas ar kopumā notiekošo sabiedrībā, kas arī bija viens no iestudējuma mērķiem.

Nākamais „Lutišķi. Simtgade” uz Daugavpils teātra skatuves jau 26. maijā.