Arī steļļu klaboņa var būt savdabīga melodija: aušana satur kopā paaudzes

Arī steļļu klaboņa var būt savdabīga melodija, skaņas kods un saprašanās zīme dažādu gadagājumu audējām. Šī amata prasme kā pavediens satur kopā vairākas audēju paaudzes. Dziesmu Svētku laikā Tautas lietišķās mākslas izstādē „Mēs” vienkopus būs aplūkojami  rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbi. Arī audēju darinājumi. Ierakstu sērijā „No paaudzes paaudzē” tiekamies ar audējām Ērgļos un Ogrē.

„Pati  aušana jau ir vienkārša, tā ir kā meditācija,” saka viena no rokdarbniecēm, cita atkal bilst, ka aušana ir gan matemātika, gan joga, gan  krāsu prieks. Kas ir tas dzinulis, kas liek pētīt un pašai zīmēt musturu, piņķerēties ap riekumiem, šķietiem un velkiem, lai diegus sagatavotu aušanai?  Un cik spēcīgs ir rokdarbnieču gēns, kas tiek nodots mantojumā pēctečiem? To atklāj māte un meita – Inese un Ilze Mailītes Ērgļos, Cēsu aušanas pulciņa vadītāja Gita Krīgere un viņas meita Santa Grīnberga – aušanas studijas vadītāja Ogrē.

Rokdarbu prasmes tiek nodotas mantojumā, ja agrāk to iemācījās skala gaism  saimes istabā sēdot, tad Latvijas  brīvvalsts laikā dažādos mājturības pulciņos un skolās. Padomju gados tautas lietišķās mākslas studijās, kas bija sava veida oāzes, lai patvertos no apkārtskanošajiem ideoloģiskajiem  lozungiem, kur cilvēks savā nodabā varēja mācīties un izkopt rokdarbu prasmes, sniedzot pārskatu par sendienu amatu virzību un attīstību, teic Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena.

Ērgļos, „Zemzaru” mājās, sagaida viena no „Mailīšu fabrikas” saimniecēm – rokdarbniece ceturtajā paaudzē Ilze Mailīte, tērpusies vienkārša piegriezuma tumši zilā kleitā, kuras audumu darinājusi viņas vecvecmāmiņa Anna. Pēc brīža parādās Ilzes mamma – tautas daiļamata meistare Inese Mailīte, arī viņa par godu intervijai ir uzvilkusi pašaustas drānas kleitu.

Ne reizi vien plašsaziņas līdzekļos ir stāstīts par Vilces pagastā dzimušā Pētera Viļumsona stellēm, kuras viņš izgudroja un patentēja pagājušā gadsimta sākumā. Pusautomātiskas un plaši izmantotas, vēlāk piemirstas, bet. pateicoties Inesei Mailītei, piedzīvojušas savu renesansi un iekļautas  Memateriālās kultūras mantojuma sarakstā. „Mailīšu fabrikā” var aplūkot un izmēģināt vairākas un dažādas aužamās iekārtas, tai skaitā ar datoru programmējamas stelles, bet šoreiz runājam ne tik daudz par stellēm, cik par  aušanas garu šajā ģimenē.

Savukārt ar tautas lietišķās mākslas studijas „Saiva” vadītāju Santu Grīnbergu un viņas mammu – tautas daiļamata mākslas meistari un Cēsu aušanas pulciņa meistari Gitu Krīgeri tiekamies Ogres novada kultūras centra izstāžu zālē, kur aplūkojami novada amatnieku darbi, tai skaitā studijas „Saiva” darinājumi. Dažādu nokrāsu vēsajos toņos austi darbi, atainojot upes – Daugavu un Ogri. Arī šīs abas audējas ir tērpušās pašdarinātos lina tērpos – Santai svārkus un sev kleitu šuvusi Gita, Santai arī aplikusi siksnu ar Lielvārdes jostas rakstiem, jo tieši ar Lielvārdes jostas aušanu Santa sākusi savu ceļu pie stellēm.