LSM ziņās: «Paradžanovs. Pasaules. Scenāriji un vēstules no zonas». Armēņu kinorežisora simtgadē latviski izdod viņa tekstu izlasi

Grāmata “Paradžanovs. Pasaules. Scenāriji un vēstules no zonas” apkopo armēņu kinorežisora un mākslinieka Sergeja Paradžanova (1924–1990) latviski tulkotos kinoscenārijus un vēstules, kolāžas un grafikas, kā arī viņa pētnieku un daiļrades aizrauto esejas. Atzīmējot autora simtgadi, Karinē Paronjancas un Ilzes Paegles-Mkrtčjanas sastādītā un apgāda “Pētergailis” izdotā grāmata ir pirmā Paradžanova tekstu izlase latviešu valodā.

Viņa darbu izstāde savulaik Rīgā ietekmējusi kādas mākslinieces radošās izvēles un mākslu. Viņa filmu fragmenti kādā kinolektorijā radījuši īpaši spilgtus iespaidus, pat neredzot visu filmu. Viņa māja-muzejs Erevānā gluži fiziski rada sajūtu par ģēniju, kuram daudzus gadus nebija iespējams realizēt savas idejas, jo viņam bija lemts dzīvot padomijā, kur radoša brīvība pati par sevi jau bija bīstama.

Reiz jokojot viņš bija kinorežisoram Andrejam Tarkovskim teicis, ka Tarkovskis nav ģēnijs divu iemeslu dēļ.

Viņš ir kinorežisors, mākslinieks, scenārists Sergejs Paradžanovs.

Viņa slavenākās filmas ir „Granāta krāsa” par Sajatu Novu, „Aizmirsto senču ēnas” un „Kijivas freskas”. Armēņi viņu uzskata par savējo, gruzīni – par savējo, ukraiņi – arī par savējo. Un tagad latvieši var uzskatīt par savējo, jo māksliniece Karinē Parojanca un Ilze Paegle-Mkrtčjana radījušas grāmatu “Paradžanovs”, kurā lasāmi Sergeja Paradžanova scenāriji un vēstules no zonas, bet grāmatas mākslinieka Alekseja Muraško izvēlēs nav nekā nejauša.

Par to ar Karinē Parojancu un Alekseju Muraško studijā un Ilzi Paegli-Mkrtčjanu attālināti no Atēnām saruna Kultūras rondo.

Mums bija tas gods grāmatu atvērt jau Radio studijā, oficiālā atvēršana gaidāma Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF laikā.