Arno Jundzes romāns "Es nemiršu nekad" dokumentē Veidenbauma dzīves izskaņu

Arno Jundzes romāns "Es nemiršu nekad" dokumentē Eduarda Veidenbauma dzīves pēdējo pusotru mēnesi, aptverot visu mūžu. Romāns iznācis latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā "Es esmu…". Tiekamies ar rakstnieku Arno Jundzi.

Kurš tad nezina Veidenbaumu! Dzīvoja ātri, dzejoļus nedrukāja, nomira jauns, bet arvien jauni cilvēki atkal un atkal atrod pa kādam Veidenbauma dzejolim un dzied vai skaita. Un kur tad vēl Viļa Daudziņa un Mārtiņa Meiera stāsts par abiem brāļiem Veidenbaumiem, no kuriem Eduards varēja Tērbatā studēt, bet Kārlim bija jābūt saimniekam un jāsūta brālim nauda, kaut gan viņš klusībā dzejoja.

Vai šī viszināšana par Eduardu Veidenbaumu atviegloja vai sarežģīja Arno Jundzes dzīvi, rakstot romānu par Veidenbaumu romānu "Es nemiršu nekad" sērijā "Es esmu..."?

"Es izmantoju paša Veidenbauma paņēmienu, es centos par visu pārliecināties pats. Tad es būvēju šo stāstu. Īsi par svarīgāko - tāda bija mana devīze. Negribēju, ka grāmata būtu gara, un man ļoti gribējās paņemt nost, tā maigi, nevis noplēšot, nogāžot, atslāņot tos visus uzaugumus un mūsu fantāzijas, kas ap Veidenbaumu ir izveidojušās. Censties pietuvināties viņam pašam," atklāj Arno Jundze.

"Atklājumi nāca viens pēc otra, mans priekšstats par Veidenbaumu, rakstot šo grāmatu, mainījās ārkārtīgi."

Veidenbaums atšķirībā, piemēram, no Raiņa, nav atstājis vēstules, pierakstus. 

"Tas ir grūts uzdevums un tev ir jāmin un jācenšas notvert pareizo vilni un virzienu. Rakstos nav, bet aiz tiem rakstiem ir kāds zemūdens akmens, un tad ir jāmēģina atminēt, kas ir tas akmens. Tādā ziņā tas ir kā trilleris vai dēka ar Veidenbaumu," uzskata Arno Jundze.

Uz grāmatas vāka ir Veidenbaums, kādu varam arī nepazīt. 

"Tā fotogrāfija visiem lielais jautājums. Nav tā, ka tā pirmo reizi parādās, bet mūsu dienās legāli un oficiāli pirmo reizi," skaidro Arno Jundze.

Viņš atklāj, ka šo bildi atradis Lato Lapsas brālis 90. gados Rūjienā, kur ir vairāki albumi ar līdzīgām fotogrāfijām. Rakstnieks ir gandarīts, ka var šo bildi izmantot grāmatas vākam.

Vai varam būt droši, ka tas tiešām ir Veidenbaums? Apmēram tikpat droši, kā saistībā ar bildi, kurā redzams puisis, ko gadu desmitiem atpazīstam kā Veidenbaumu. Gan vienā, gan otrā gadījumā mazais portrets ir izgriezts no lielas kopbildes.

"Ar Veidenbaumu vispār viss ir viens liels noslēpums, un tas nekad nebeigsies. Ja esam pieņēmuši pirmo fotoattēlu, turklāt šīm fotogrāfijām ir otrā pusē rakstīts "centrā Eduards Veidenbaums ar vijoli". Apmēram tāds teksts," norāda Arno Jundze.