Ciklā "Ārpus pūļa" kopā ar vēsturniekiem Gustavu Strengu un Andri Levānu neklātienē dodamies uz viduslaiku pilsētu, skaidrojam, par kādiem nodarījumiem cilvēku varēja izraidīt no pilsētas, kura bija daudziem patvērums, bet kurā valdīja arī baumas un bailes.

Iepriekšējā epizodē runājām par labprātīgu nošķiršanos no sabiedrības, kā to savulaik – un vēl arvien dara vientuļnieki vai mūki. Šoreiz pārceļamies uz viduslaikiem, lai pārspriestu vienu no nelabprātīgas sociālas nošķiršanās izpausmēm – izraidīšanu no pilsētas.

Attīstītākās viduslaiku pilsētas nozīmēja labiekārtotu vidi, pielāgotu cilvēka vajadzībām, un, atkarībā no sociālā slāņa, augstāku vai zemāku ekonomisko un sociālo drošību. Izraidīšana no pilsētas līdzinājās nāvessodam vai, savā ziņā, bija pat vēl skarbāks soda mērs. Sīkāk skaidro vēsturnieks Gustavs Strenga.

Runājot par viduslaiku pilsētām un to nozīmi tālaika sabiedrības vērtību sistēmā, vēsturnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Levāns uzsver svarīgu nosķīrumu starp tā dēvēto Redzamo pilsētu, kura ir pakārtota “visibilia” principam, proti, tam, ko var ieraudzīt, aptautsīt un sasmaržot, un starp Neredzamo pilsētu, proti, ideju un ideālu formējumu, kurš tiecas būt par tā dēvēto “Debesu Jeruzālemi”.