Ciklā "Ārpus pūļa" literatūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis stāsta par romantiskā pasaules uzskata nozīmi radošajā procesā, kurš norit individuālās pārdomās un pašizziņā.

Dzejnieka tēls daudziem asociējas ar nošķirtību, atrašanos ārpus pūļa burzmas. Atcerēsimies kaut vai karikatūras ar izdēdējušu jaunekli jumta istabiņā, kurš sēž uz sanaglotas dēļu kastes un pār kura galvu lidinās gaisīga Mūza. Lielākajai daļai kariķējumu to pamatideja sakņojas ikdienas pieredzējumos, un nedz mūsu, nedz citu tautu kultūras vēsturēs šādu simbolisku tēlu netrūkst. Tāpat kā autoru, kuri – vai kuras – to labprāt iedzīvina arī mūsdienu situācijā, izvēloties nenostāties nedz steidzīgajās karjeristu rindās, nedz iekļaujoties aplī, kurā sapulcējušies pašatklāsmes un vienotā gara vai miera meklētāji. Tātad, tie, kuri izvēlas atrasties kaut kur pa vidu, vai, vēl labāk, nostāk no visiem; kā retus svētkus izvēloties domubiedru satikšanu. Tas, protams, ir tikai viens no iespējamajiem scenārijiem.

Dzeja ir izteikti ambivalenta cilvēka radošā procesa sastāvdaļa: no vienas puses, būtisks ir emociju patiesums, nodoma nesamākslotība un vēstījuma aizrautība; no otras puses – vieglprātīgi iedomāties, ka to visu lasītājam vai klausītājam var pasniegt, apejot tehniskus un estētiskus kanonus, kuri noformējušies gadsimtu gaitā.

Romantisms ir viens no interesantākajiem šādiem kanoniem, un šajā laivā vieta atradīsies arī tiem, kuri sevi no dzejas radīšanas vai izpratnes redz atstatu. Būtiskākais, kas nepieciešams šajā izbraucienā, iztēles, emocionalitātes un intuīcijas novērtēšana izziņas gaitā.

Par romantisma uzplaukuma periodu mēdz uzskatīt 18. gadsimta beigas un visu 19. gadsimtu, tai pat laikā romantiskā pasaules izjūta ir samanāma arī daudz agrīnākos vēstures posmos. Latvijas literatūras vēstures kontekstā romantisms ir izpelnījies kritiku gan no Edvarta Virzas, gan Andreja Upīša.

Kā savā monogrāfijā “Mani sveicina zvaigznes...” norāda Latvijas Universitātes emeritētais profesors, literatūrvēsturieks Viesturs Vecgrāvis: “Kaut arī padomju ideoloģijas attieksme pret romantismu sākotnēji, līdz 60. gadu vidum, bija kritiska, vēl 70. un 80. gados dalot to pasīvajā, proti, revolucionārajā un individuālistiskajā romantismā, tā bija spiesta samierināties ar romantisma spēcīgo lomu 19. gadsimta kultūrā blakus reālismam kā objektīvās īstenības tēlotājam”.

Sarunu ar Viesturu Vecgrāvi par romantismu un cilvēka nošķirtības lomu tā kontekstā iesākam ar tā dēvētā vācu romantisma izcilā teorētiķa un praktiķa Novālisa citātu: “Dzejnieks var būt kāda augstāka pārreāla aicinājuma sūtīts misijā – atgādināt cilvēkiem, ka mums jātiecas būt augstāk, tiekties augstāk par bioloģisko nolemtību un racionāliem apsvērumiem.”

Cik liela nozīme šādas nojautas tapšanā ir izolācijai vai nošķirtībai, jo, varētu spriest, ka tik augstu ideālu balstīts uzskats nevar rasties sabiedrības murdoņas viducī.