Ciklu "Ārpus pūļa" noslēdzam ar tēmu par valodu un tās dažādajām lomām – sākot no galvenā saziņas instrumenta, beidzot ar stratēģisku ieroci, kurš, prasmīgi pielietots, var ietekmēt arī citu cilvēku dzīves. Bet valoda var būt arī patvērums, kurā norobežoties no pārējiem un radīt savu, alternatīvu pasauli. Stāsta akstnieks un kritiķis Guntis Berelis un literatūrzinātnieks, Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis.

Vienā no Viljama Šekpīra pastorālās komēdijas “Kā jums tīk” epizodēm melanholiskais ceļotājs Žaks pārdomā: “Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien”. Tātad, kur ir loma, tur vajadzētu būt arī tekstam. Taču ko iesākt tad, ja tā nav vai arī tas ir nesalasāms, bez skaidras domas un vēstījuma? Vai – vēl trakāk, ja doma ir skaidra, taču citi to nesaprot? Tādā gadījumā ar savu lomu tu esi spiests palikt viens pats.

Valoda kalpo ne tikai kā saziņas instruments, bet arī katra personības vizītkarte, garīgo spēju dosjē. Kā norāda rakstnieks un kritiķis Guntis Berelis, pēc sociālā slāņa unn līdz ar to valodas lietojuma ne vienmēr iespējams ko secināt par indivīda morālo stāju. Autora romāns “Vārdiem nebija vietas”, kurš 2015. gadā iznāca apgādā “Dienas grāmata”, tā papildinot sēriju “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, ar savu galveno varoni, klejotājgaldnieku Rūdolfu Tušu galvenajā lomā ir saistošs piemērs tam, kā atteikšanās no valodas atver alternatīvas iespējas viena cilvēka savdabīgajā ceļā, kurš romāna ietvaros norisinās Kurzemes pusē, Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Tušs izliekas par mēmu, līdzīgi kā galvenais varonis vācu autora Maksa Friša romānā “Sauciet mani par Gantenbeinu” - tur runas dāvanu inscenēto trūkumu vietā varonim bija it kā “laupīta redze”.

Guntim Berelim jautāju, kā tikai viena elementa, proti, valodas trūkums cilvēku var tik spēji "atkabināt nost" no "normālās" sabiedrības?

Guntis Berelis telefona sarunā norāda, ka, ņemot vērā šībrīža apstākļus, ir vēl vairāk nošķīries no sabiebrības nekā agrāk. Valodu gan kā literāra darba varoņa tapinātāju, gan kā noteikta laikmeta iedzīvinātāju turpinām šķetināt kopā ar literatūrzinātnieku un kritiķi, Andreja Upīša memoriālā muzeja galveno speciālistu Arni Koroševski. Vienlaikus neaizmirstam sekot šī sarunu cikla vadlīnijai – ārpusnieciskumam un nošķirtībai. Kā tas izpaudās Andreja Upīša gadījumā?