Latviešu animācijas panākumi pasaulē uzņem apgriezienus! Artūrs Vobļikovs – latviešu animators Londonā. Viņa latviešu valodā izveidotā animācijas filma “Filmiņu filma” (“Film Film”) tikko ieguvusi balvu “2025. gada Labākā Britu animācijas filma” Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Intervijā Kultūras rondo viņš stāsta, kā atradis savu ceļu tieši plastilīna animācijā.

Artūra Vobļikova vārds animācijā daudziem būs jaunums. Bet, iespējams, klausoties šo interviju, atcerēsieties, ka savulaik jau esat redzējuši viņu televīzijā – kā 6. klases puiku, kurš uzvarēja leļļu animācijas konkursā, piedalījās TV šovā un pārsteidza visus ar ļoti ambicioziem nākotnes plāniem.

Pagājuši desmit gadi, un Artūrs Vobļikovs tikko ir ieguvis „Labākās BRITU animācijas filmas” balvu Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Filmas nosaukums ir “Filmiņu Filma” jeb “Film Film”, un tas ir viņa maģistrantūras diplomdarbs Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā.

Bet Artūra iepriekšējā animācijas filma "Anomālija" šovasar saņēma vairākas balvas Karaliskās Televīzijas asociācijas studentu balvu ceremonijā. Viņš veido filmas plastilīna tehnikā, ko Latvijā vairāk nekā 10 gadus apguva tehniskās jaunrades namā "Annas 2" pie skolotājas Ilzes Ruskas, un savu mērķtiecību un ambiciozitāti nav zaudējis arī šodien. Artūrs Vobļikovs dzīvo Londonā.

Kas jūs aizrauj tieši plastilīna animācija?

Artūrs Vobļikovs: Bērnībā man nebija zināšanu par datoranimāciju. Varbūt bērnam varētu šķist vairāk interesanti kaut ko datorā veidot. Bet es neatceros, vai man bija tāda vēlme vai nē. Man vienmēr kaut kur pie rokas bija plastilīns, kaut kur bija flomāsteri, es ļoti daudz zīmēju bērnībā, ļoti daudz arī kaut ko gleznoju un taisīju plastilīna figūriņas. Un es taisīju plastilīna personāžus no savām mīļākajām multenēm un arī savus radus taisīju dažreiz un viskaut ko izdomāju no plastilīna vēl pirms zināja par iespēju taisīt animāciju. Kad es sapratu, ka to var darīt, man atvērās vesela pasaule un es sāku to darīt 10 reizes vairāk. Arī šobrīd man visvairāk patīk plastilīna animācija. 

Kad man bija kādi 12-13 gadi, mans jaunieša maksimālisms izpaudās tā, ka es teicu savai animācijas skolotājai, ka gribu taisīt datoranimāciju, man apnicis plastilīns. Es gribu taisīt datoranimāciju kā "Šreks" un tā tālāk. Viņa teica - protams, vajag visu mēģināt, bet tev, Artūr, vislabāk sanāk plastilīns un tev tomēr būtu jāpaliek pie plastilīnā. Tu pats to drīz sapratīsi. Un viņai bija taisnība. Tagad esmu viņai ļoti pateicīgs, ka viņa to pateica.

Plastilīna animācijā ir kaut kas tāds, kas nav nevienā citā animācijas veidā, jo ļoti daudz kas sanāk nejauši, gan kā krīt gaisma, gan kā ir izveidots pats personāžs, kā viņš izskatās tuvplānā, no attāluma, visi pirkstu nospiedumi, kas dažreiz izskatās bišķiņ par traku, par lielu. Bet tas viss piedod šarmu animācijai.

It īpaši mūsdienās, kad viss ir veidots datorā un vairāk un vairāk animācijas tiks veidots ar mākslīgo intelektu. Man liekas, ka šis cilvēka pieskāriens ir kaut kas ļoti vērtīgs, un cilvēki tam sāk pievērst vairāk uzmanības. Tāpēc es arī visvairāk cienu plastilīnu.

Pirms sarunas ar Artūru sazinājāmies arī viņa skolotāju Ilzi Rusku. Viņa uzskata, ka par Artūru Vobļikovu mēs noteikti vēl dzirdēsim.

Pēc sarunas ar Artūru sazināmies ar animācijas eksperti Annu Začu. Viņa astoņus gadus vadīja Latvijas Animācijas asociāciju, ir Eiropas Animācijas balvas valdes locekle un arī pati ir animācijas režisore. Runājam gan par Artūra Vobļikova panākumiem, gan plašāk par Latvijas animācijas gaitām pasaulē