Bozovas etnogrāfiskais ansamblis ar savas puses rotaļu repertuāru pošas uz svētkiem

Ierakstu ciklā „No paaudzes paaudzē” šajā reizē stāsts par folkloru, bet konkrētāk par etnogrāfisko ansambļu tradīciju, kas pēta, izceļ lokālo tradīciju, kopienas vērtības un mantojumu un visspilgtāk atklāj tiešo pārmantojamību un mutvārdu folkloras spēku.

Ciemojamies pašā Latvijas – Krievijas pierobežā pie Bozovas etnogrāfiskā ansambļa, kur dziedātāji vismaz trīs paaudzēs dzied veselām ģimenēm jau vairāk nekā četrus gadu desmitus un ar savas puses rotaļu repertuāru pošas uz Dziesmu svētkiem.

Viena no tradīcijām ietilpīgākajām tautas mūzikas un folkloras formām ir etnogrāfiskie ansambļi. Tieši te caur dziesmām un arī teatralizētiem uzvedumiem visspilgtāk var novērot tiešo tradīcijas pārmantojamību, kad visplašākās vecuma un pieredzes amplitūdas ļaudis sapulcējas vienkopus lai dziedātu vai ietu rotaļās, tādējādi nododot savas zināšanas par novada, apkaimes vai kādas konkrētas teritorijas folkloru un tradīcijām jaunākajai paaudzei.

Ir darba dienas pievakare, Ludzas novada Malnavas pagasta ēkā uz kārtējo mēģinājumu vai vienkārši satikšanos, lai kopīgi padziedātu, sapulcējies Bozovas etnogrāfiskais ansamblis. Šoreiz tās padsmit dziedātājas un etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Agnese Medne.

Bozova ir ciems pie pašas Krievijas robežas Malnavas pagastā. Depopulācijas rezultātā savu agrāko spozmi tas ir zaudējis, bet savulaik, 1955. gadā, te izveidojās sieviešu vokālais ansamblis, kas vēlāk, 80. gados, atmodas vēsmu iekustināts, pievērsās folklorai. Jau 43 gadus tas pastāv kā etnogrāfiskais ansamblis un pēdējos gados pulcējas Malnavā, apvienojot ne vien bozoviešus, bet arī citus apkārtējo ciemu ļaudis.

„Tas atmodas laiks bija tāds liels atspēriena punkts, kad Tautas frontē bija visi ansambļa dalībnieki,” stāsta Agnese Medne, kas savu amatu mantojusi no vecāsmātes – Latvijā pazīstamās teicējas Veronikas Stafeckas, kas ilgus gadus ansambli vadījusi. „Dziedāts jau ir principā no piedzimšanas. Saprātīgi nesaprātīgi bet visu laiku ir tajā ansamblī būts kopā,” turpina Agnese. Arī tagad ansambļa jaunākajai dalībniecei ir vien divi gadi, un te dzied veselām ģimenēm.

Ansamblī kopā ar Agnesi darbojas arī viņas mamma, kas savukārt par savu mammu Veronisku Stafecku atcerās – ne vien viņa pati, bet arī visas māsas bijušas lielas dziedātājas. „Un viņa tās dziesmas vilka un vilka no kaut kādas pūra lādes ārā. Tās vecās senās dziesmas. Zinu, ka viņa bija piesaistījusi savu māsu, lai tā dziesmas pieraksta, jo pati uzskatīja, ka viņas rokraksts nesaprotams. Bet vispār viņas visas māsas, manas mammas māsas, bija lielas dziedātājas. Un viņas, ja sastājās, piemēram, rotāšanās dziesmās, katra savu vilka. Un tik skaisti viņas mācēja kopā sadziedāt.”

Visas dziesmas, kas nereti bija padsmit pantu garumā, tika rūpīgi pierakstītas burtnīcās.

Šobrīd vecākā Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece ir Emīlija Šķene jeb kā ansambļa dalībnieki viņu mīļi dēvē par Mileiti. Viņa ir vienīgā, kas palikusi no sievām, kas kā vokālais ansamblis savulaik 1955. gadā dziedāšanu Bozovā iesāka. Šodien viņai ir 97 gadi. Emīlijas pūrā ir daudz dziesmu, kas pie viņas atnākušas no viņas vecāsmātes. Ja Emīlija nāk no Saleniekiem, no kurienes arī viņas dziesmas, tad Veronika Stafecka ansamblī dziesmas savulaik ienesusi no Abrenes puses, vietas, kas nu jau kaimiņvalsts sastāvā.

„Mēs principā dziedam Abrenes puses dziesmas, tikai to, kas ir autentisks atrasts, ko baba pierakstījusi bija. Tad, kad mums kaut ko sirdij sagribās, kādam koncertam piemēram, tad jau mēs arī citus gabalus nodziedam. Bet tā, ja vajag parādīt un iznest saulītē, tad mēs principā izvēlamies tikai to, kas pierakstīts,” stāsta Agnese Medne.

Tā kā burtnīcās vecāsmātes pierakstītajām dziesmām nošu nav, visu dziesmu melodijas tiek dziedātas pēc atmiņas. „Ir dažas tādas dziesmas, kuras varbūt ne tik bieži tiek dziedātas, ar tām mums palīdz Mileite pagaidām. Pa telefonu zvanu – Mileit, kādā balsī jādzied?”

Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dziesmu pūra lielumu īsti nevar pateikt pat tā vadītāja, bet jau šobrīd vairāk nekā 30 dziesmas ir ieskaņotas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Arī psalmi ierakstīti.

Etnogrāfiskie ansambļi ir veids kā tiek pārmantotas tradīcijas, kā tās tiek saglabātas un aktualizētas gan caur Dziesmu svētkiem, folkloras festivālu „Baltika”, gan caur vietējām kopienām, kur šie ansambļi darbojas, saka Latvijas universitātes literatūras folkloras un mākslas institūta pētnieks Aigars Lielbārdis. „Un ar ko īpaši etnogrāfiskie ansambļi atšķirībā no folkloras ansambļiem un kopām, tas, ka tradīciju un tautas mūzikas izpildītāji cenšas pieturēties tikai pie sava novada mūzikas un cenšas atturēties no jaunievedumiem.”

„Tur ir tas tiešais pārmantojums, kas netiek pastarpināts ar pierakstu, netiek pastarpināts ar nošu pierakstu, tā ir tomēr mutvārdu tradīcija, tā ir tieša mācīšanās muzikantam no muzikanta,” atzīst Dziesmu svētku folkloras programmas veidotāja un Valsts izglītības satura centra folkloras projektu koordinatore Māra Mellēna un norāda, ka mūsdienu kultūras kontekstā ir grūti nodalīt folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus. Tā ikdienas muzicēšanas tradīcija konkrētā kopienā.

Pirmie etnogrāfiskie ansambļi ar šādu nosaukumu  tiek nodibināti  20.gadsimta 50. tajos gados, taču etnogrāfiskie ansambļi vai etnogrāfiskie uzvedumi jau ir zināmi starpkaru periodā un pat iespējams agrāk, zina stāstīt Aigars Lielbārdis.

Šobrīd Latvijas folkloras kustībā var runāt par 24 etnogrāfiskajiem ansambļiem. Un kas interesanti, etnogrāfiskie ansambļi šodienas Latvijā darbojas tikai divos kultūrvēsturiskajos novados – Dienvidkurzemē jeb suitos un Latgalē.

Bozovas etnogrāfiskais ansamblis arī šogad pošas uz Dziesmusvētkiem, šie ansamblim būs jau sestie svētki. Šoreiz sagatavots vietējos seno rotaļu repertuārs.