Brīvdabas muzejs pēc pandēmijas pārtraukuma atkal rīko amatnieku gadatirgu

Etnogrāfe Daina Kraukle grāmatā „Gadatirgi Latvijā. Rīga” raksta: „Gadatirgus Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā” ir unikāls pasākums. 1971. gadā, kad tas tika rīkots pirmo reizi, neviens cits pasākums Latvijā nepulcēja tik daudz tautas daiļamatnieku, sniedzot tiem iespēju izstādīt pārdošanai savus darbus”. Šajās brīvdienās muzejs aicina uz jubilejas, proti, 50. andelēšanās reizi. Piedāvājam ieskatu muzeja vēsturē un šī gadatirgus tradīcijas nozīmīgumā.

Brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs, vēsturnieks Mārtiņš Kuplais norāda, ka muzeja tapšanas laikā īpaša vērība tika pievērsta tam, lai tas būtu saprotams ikvienam apmeklētājam, ne tikai izmeklētiem estētiem, kuri savu laiku kavē mākslas galerijās. Pirmais par šāda mēroga vēsturiskā mantojuma saglabāšanu pēc 1.pasaules kara iestājās arhitekts un etnogrāfs Pauls Kundziņš. Turpina Mārtiņš Kuplais.

Interesants ir arī Bonaventuras muižas stāsts. Par apdzīvotību Berģos esošās apdzīvotās vietas Baložu teritorijā ir saglabājušās liecības no 1545. gada, kad pilsētas pievārtē tika ierīkota muiža. 1582. gadā par Bonaventuras muiža muižas īpašnieci kļuva Nikolausa Mollera atraitne, kura pēc tam to atstāj mantojumā savam dēlam Bonaventuram Mollers, kura vārdā tad arī muižiņa ir nosaukta. 1780. gadā par muižas īpašnieku kļuva namnieks Jānis Balodis (Johann Ballod) no kura uzvārda cēlies latviskais muižas, kroga, kalna un visas tuvākās apkaimes nosaukums. Kā turpmākos muižas īpašniekus var minēt Franci Gustavu fon Lēvisu un Ādolfu Heinrihu fon Vulfu.

1919. gadā pēc zemes reformas muiža tika atsavināta un kļuva par Valsts Bankas īpašumu. 1934. gadā muižas centrā ierīkota Valsts stādu audzētava. Pēc Otrā pasaules kara bijušajā muižas centrā darbojas Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Mežsaimniecības fakultāte un Berģu astoņgadīgā krievu skola. Bet nu atgriezīsimies pie stāsta par Brīvdabas muzeja tapšanu.

Tā kā visu ēku un būvju aprakstam būtu nepieciešami vairāki Kultūras rondo raidījumi, jo kopējais apskates objektu skaits ir pāri simtam, ilustrācijai jāizvēlas kas konkrēts, un, ņemot vērā Mārtiņa Kuplā pieminēto izstādi  „Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”, kura šobrīd ir iepazīstama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, dodamies sīkāk iepazīties ar brāļu draudzes saiešanas namu, kurš uz muzeju atceļojis no Plāņu pagasta „Jaunmežuļiem”  Valkas pusē.

Otra apskates vieta: rija Vidzemes sētā, kurā ieejot, Mārtiņš Kuplais vispirms pievērš uzmanību klona klājumam.

Gaidot 50., tātad, jubilejas Brīvdabas muzeja gadatirgu, kurš norisināsies šajā sestdienā un svētdienā, satiekos ar podniekiem Diānu Dzelmi un Nauri Galviņu, kuri darbojas savā darbnīcā „Ciparnīca” Talsos. Muzeja gadatirgos abi ar saviem darinājumiem piedalījušies vairakkārt, tādēļ mani interesē viņu līdzšinējā pieredze, kurā dalās Diāna.

Ar vai bez gadatirgus, bet sevišķi zaļajā gadskārtu ritumā Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no labākajiem galamērķiem, ja nevēlaties braukt pārāk tālu pāri pilsētas robežām.