"Casnāgu maizeits". Ar savu pirmo eseju krājumu iepazīstina Valentīns Lukaševičs

Janvāra vidū latgaliešu literatūras plauktā iegūlis vēl viens zīmīgs izdevums – rakstnieka un literatūrzinātnieka Valentīna Lukaševiča pirmais eseju krājums "Casnāgu maizeitis", kas ir nozīmīgs pienesums latgaliešu rakstu valodas lietojuma bagātināšanai. Ar Valentīnu Lukaševiču tikās Guna Igavena, viņa uzklausījusi arī pazīstamu latgaliešu literātu atsauksmes un vērtējumu par šo izdevumu.

Rakstnieks un literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs plašāk pazīstams kā dzejnieks. Viņš ir autors tādām dzejas grāmatām kā "Kuozynda" (2005), "Vot taidi vot i batvini" (2006), "Bolti burti" (2011), "Pādi navā svāti" (2020). Viena no autora dzejoļu grāmatām "Bolti burti" saņēmusi latviešu literatūras gada balvas "LaLiGaBa" speciālo balvu, savukārt grāmata "Pādi navā svāti" šogad atrodama Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” nominantu vidū. Tāpat Valentīns ir līdzautors pirmajam postmodernajam romānam latgaliski "Seppuku iz saulis vādara" un "Valerjana dzeive i redzīni". Bet nu izdots viņa pirmais eseju krājums “Casnāgu maizeitis”. Literāte un publiciste Anna Rancāne to vērtē kā ļoti labu un īsteni dzīvu izdevumu.

„Tādas grāmatas kā Valentīna Lukaševiča „Casnāgu maizeitis” literatūrā nav tik bieža parādība. Latgaliešu literatūrā es pat nevarētu pateikt kādu analogu. Varbūt to varam salīdzināt ar Imanta Ziedoņa Epifānijām, bet varbūt nevajag salīdzināt. Šo grāmatu nevar izlasīt uzreiz vienā piesēdienā. Tā jālasa pamazām, pa guldzienam, kā teiktu pats autors,” atzīst Anna Rancāne.

Grāmatu atzinīgi vērtē un iesaka tajā noteikti ielūkoties arī literāte Ligija Purinaša, kas atzīst, ka Valentīna Lukaševiča grāmatas vienmēr ir ļoti gaidītas. „Viņš raksta tā, ka tu saproti daudzas lietas, bet ka nesaproti – tad tās var mēģināt uztvert kaut kā savādāk. Viņš ļauj uz dzīvi paskatīties kaut kā citādāk un man liekas ka tas arī ir tas ko mēs cenšamies parasti sagaidīt no mākslas vispār, īpaši literatūras.” Ligijai Purinašai šī grāmata bijusi gaidīta vēl jo vairāk tādēl ka eseja latgaliski tas ir kaut kas visai jauns un svaigs.

Eseju krājumā "Casnāgu maizeitis",  gluži kā kanapē uz vien šķīvja apkopotas 39 garšīgas, aptuveni vienāda garuma esejas, kas iepriekš publicētas drukātajā periodikā un elektroniskajos medijos. Tā redaktore ir filoloģijas doktore, dzejniece un publiciste Ilze Sperga. Jāatzīst, ka tikšanās ar Valentīnu vienmēr ir saturiski interesantas. Šoreiz viņš uzreiz piekodina, lai uzrunāju uz tu, jo tā viņš jūtoties ērtāk. Šī grāmata gluži tāpat kā pats autors ik vārdā nes līdzi vienkāršas patiesības, dzīves gudrības un skaistu humoru bez liekvārdības.

„Es pats to ilgi gaidīju. Jo vecākā eseja jeb kā teiktu latgalieši „padūmuošona” tajā ir no 2004.gada. Iespējams novecojusi, grūti teikt,” atklāj Valentīns Lukašēvics. „Man patīk gastronomiski salīdzinājumi – varbūt tas ir vīns kas ar gadiem paliek labāks, bet varbūt tas ir biezpiens, kas pēc divām nedēļām jau ir ar tārpiem.” Runājot par savām esejām Valentīns atzīst – autors vienmēr projicē sevi un savu laikmetu. „Es domāju ka viss ir pēc patiesiem motīviem, pat ja cilvēks izdomā baikas vai pasakas vai fantazē, tāpat pēc dziļākās būtības viņš runā par sevi.” Valentīns atzīst ka raksta grāmatu tādu kāda tā patiktu pašam. „Man nepatīk gari un izstiepti teksti. Šillers Gētem vai Gēte Šilleram savulaik rakstīja vēstulei un vēstules sākumā ir tāds teikums – „Dārgais draugs, rakstu tev vēstuli, laika ir maz, tāpēc rakstu gari.” Mums liekas ka gari rakstīt tas ir sarežģīti, patiesībā īsi rakstīt ir sarežģīti.”

Citējot autoru, „katram ir ko pateikt, bet ne katram ir ko pajautāt”. Lukaševičs atzīst, ka viņam pašam pēdēja laikā labāk patīk proza un visticamāk arī viņa nākamā grāmata būs eseju jeb latgaliski sakot padūmuošonu apkopojums.