17. gadsimta beigas – cilvēku attiecību jūklis Amerikas pilsētiņā Salemā. Un mūsdienu „Salemas raganas”.  Kultūras Rondo studijā par jauniestudējumu Dailes teātrī saruna ar tā režisori Lauru Grozu-Ķiberi un aktrisi Dārtu Daneviču.

„Visu laiku atgādināju aktieriem, ka risinām pragmātiskas kategorijas problēmjautājumus, jo runa cilvēku sātanismu, kas ir viņa visas sliktās kvalitātes nevis kaut kāds lielais iracionālais ļaunums. Tas tomēr mūs svaida. (..) Esmu ļoti nogurusi no tēmas, ne no izrādes. Tēma kaut kādā ziņā, tur nav joki, nevar aizrauties ar to visu,” atzīst Laura Groza-Ķibere.

Salema ir liekulības pārpilna pilsētiņa, kurā dzīvo tikumīgas sievas un uzticīgi vīri. Taču zem ārējās piedienības te valda kaislības, iekāre un atriebība. Kad vairākas jaunas meitenes sāk apsūdzēt vietējos iedzīvotājus sakaros ar pārdabiskiem spēkiem, mazās kopienas dzīve tiek sagrauta. Tagad daudziem paveras lieliska iespēja izrēķināties ar saviem pretiniekiem. Nav šaubu, ka tumsas spēki ir aplenkuši šo vietu. Pats nelabais sarīko dzīres Salemā un dejo uz savu upuru kapiem. Vietējiem varasvīriem ir jātiek skaidrībā, kas izraisījis šo katastrofu.

„Autors piedāvā meklēt iracionālus spēkus, meklējam sātanu visburtiskākajā nozīmē, mēģinām viņu izdzīt, notvert, definēt. mēs viņam ticam, bet

tajā pašā laikā es aktieriem atgādinu, ka šeit nav runa par to, mēs to racionalizējam, saprotam, ka personāžus vada savtīgas, saprotamas un atpazīstamas cilvēciskas kaislības, ko var kvalificēt kā sātanu viņos,” turpina režisore.

„Kad tu divus mēnešus risini to, ka mēs karam un kārsim, pazemojam, sitam, pēkšņi jūtu, ka tas sātans ir dzīvs. Tā enerģētika, viņu visu laiku pieminot un visu laiku operējot ar šiem lielumiem, viņš tiešām izēd.”

Dārta Daneviča atzīst, ka jūtas saguri, kaut smagums iekšā, ko mēģinās izdzīt tuvākajās dienās, bet sagurums ir patīkams.

"Šis ir tas gadījums, kas arī redzu, ka ne tikai mēs skatītājiem kaut ko sniedzam un mēģinām pastāstīt, mums ir sava pasaule uz skatuves, neatkarīgi no tā, ko redz vai dzird skatītāji.

Mēs redzam viens otru, spēlējam arī viens otram, es redzu savu partneru degsmi, to iesaistes līmeni, tas ir kaut kas fenomenāls,” norāda aktrise.

Savā lugā ar oriģinālo nosaukumu “Smags pārbaudījums”, kura 1953.gadā ieguvusi Tonija balvu kā gada labākā luga un nu jau kļuvusi par dramaturģijas klasiku, Artūrs Millers raksta par notikumiem Amerikas ciematā 17.gadsimta beigās. Taču kopš tiem laikiem nekas daudz nav mainījies – cilvēki laiku pa laikam sarīko kārtējās raganu medības, lai vērstos pret tiem, kuru uzskati vai dzīvesveids nešķiet pieņemams.