Dailei 100. Pārlapojam teātra jubilejai veltīto grāmatu kopā ar sastādītāju Evitu Mamaju

Iznākus grāmata "Dailei 100" –  pamatīga un blīva gan informatīvi, gan vizuāli. Tā veltīta izciliem māksliniekiem, spilgtām izrādēm un idejām, kas veidojušas teātra simtgadi. Kultūras Rondo pārlapojam simtgadei veltīto grāmatu kopā ar teātra zinātnieci un kritiķi Edīti Tišheizeri un grāmatas sastādītāju Evitu Mamaju.

"Šī ir grāmata par izciliem māksliniekiem un spilgtām izrādēm, par idejām, kas spēj izsist caurumu garīgajā apvārsnī. Tas ir liecinājums par sasniegumiem, kas dzīvo īsu brīdi, taču pēc tam saglabājas kā leģenda, kā ideja, kā Tota dziesma Raiņa lugā “Spēlēju, dancoju” – kas pati bijusi atbalss “tai, kas aiz laiku”, un kurai skanēs “atbalss cita, kas aiz laiku”," tā izdevumu raksturo Edīte Tišheizere.

"Bija skaidrs, ka šāda grāmata simtgadē vajadzīga, bet sarežģīti saprast, kā un par ko," atklāj Evita Mamaja.

"Nonācām pie tā, ka Daile vienmēr bijusi personības, ka par personībām ir jāraksta un jāraksta par šīm virsotnēm, kas ir visus šos simts gadus noteikušas Dailes teātra seju, sākot ar režisoriem, aktieriem, scenogrāfiem, kostīmu māksliniekiem, komponistiem. Šīs virsotnes, kas ir iezīmējušas Dailes teātri."

Grāmatu "Dailei 100" veido četras lielas daļas –  teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere raksta par teātra režijas grandiem, teātra zinātniece un kritiķe Līvija Dūmiņa par Dailes aktieru karalisti, mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis par mūziku izrādēs un arhitekts Jānis Lejnieks par abām Dailes teātra ēkām.

"Tā mēs arī nonācām līdz šīm četrām sadaļām, kur Edīte Tišheizere uzstāja uz to, ka viņa vēlas savilkt kopā režiju, scenogrāfiju, un, protams, tas ietilpina arī kostīmus, jo sākuma gados scenogrāfiju un kostīmus veidoja vien tie paši cilvēki. Un tāpēc tā dabiski izveidojās, ka režija ir kopā ar vizuālo, kas Dailes teātrī vienmēr ir bijis, ka režisors ar scenogrāfu ir bijuši domubiedri un kopā radīja savu ideju. Viens Visums," stāsta Evita Mamaja.

Viņa ir gandarīta, ka visi četri uzrunātie autori piekrituši, tāpat kā grāmatas zinātniskā redaktore Līga Ulberte.

"Bija ļoti sarežģīti izvēlēties cilvēkus, kas raksta. Mēs zinājām, ka tie nevaram būt paši no Dailes teātra, jo tas, protams, būtu subjektīvāks skatījums.

Mēs ļoti gribējām, lai šie cilvēki ir, varētu teikt, lojāli teātrim, bet es to domāju tādā nozīmē, lai šie rakstītāji būtu ļoti jūtīgi pret tām tēmām, ko viņi raksta, un ne tikai darbotos šajā profesijā, bet arī mīlētu šo jomu, par ko viņi raksta, mīlētu un ļoti labi saprastu to," vērtē Evita Mamaja.

Līvija Dūmiņa, Edīte Tišheizere, Orests Silabriedis un Jānis Lejnieks bijis ideālais četrnieks.

"Šie cilvēki vienmēr ar tādiem smalkiem baltiem cimdiem ir pieskārušies teātrim un aktieriem un režijai," atzīst Evita Mamaja. "Es, godīgi sakot, nezinu, ko es būtu darījusi, ja šie cilvēki nebūtu piekrituši, jo man nekāda otrā varianta nebija."

Bet apjomīgo un vizuāli bagāto izdevumu, kas aptver teātra gadsimtu viņa iesaka šķirstīt

"Es ieteiktu šo grāmatu šķirstīt, šķirstīt kā gurmāniem Visinteresantākais ir tie pēdējie gadi, izrādes, ko esam redzējuši.

Pēdējos 20 gados ir ļoti daudz augstu virsotņu un ir ārkārtīgi krāšņs vizuālais materiāls, gribējām parādīt, kads teātris aktualitātē," tā Evita Mamaja.

Grāmatu "Dailei 100" izdevis apgāds "Neputns".