Dārziņš, Zārdiņš. Žolude. Jeb garstāsts "1904. Melanholiskais valsis"

Izdevniecība "Dienas grāmata" laidusi klajā rakstnieces Ingas Žoludes garstāstu "1904. Melanholiskais valsis". Grāmatā satiekas rakstnieces Ingas Žoludes stāsts, Ādolfa Zārdiņa zīmējums „Moderna sabiedrība”, mūzikas apskatnieka Oresta Silabrieža eseja par Emīlu Dārziņu un mākslas zinātnieces Dainas Auziņas skatījums. Viņus visus, protams, vieno „Melanholiskais valsis”. Šodien studijā redaktore Gundega Blumberga, skan arī Dainas Auziņas domas, protams, tiekamies ar Ingu Žoludi, kurai nesen iznākusi arī grāmata „Materia Botanica”, bet tagad kopā ar Tītu Aleksejevu top romāns „Livonijas raksti”.

Jaunais garstāsts sākotnēji tapis kā sadarbības projekts starp literātiem un mūziķiem — 2017. gada novembrī kopā ar jauno komponistu Oskaru Herliņu notika lasījums-spēle-performance Raiņa un Aspazijas mājā, kas bija veltīta Emīlam Dārziņam un viņa "Melanholiskajam valsim". Kopdarbības laikā autorei radās ideja garstāstam par to, kā 1904. gadā Dārziņš nonāca pie "Melanholiskā valša" idejas vai, drīzāk, kā šī ideja, ierosme nonāca pie komponista. Šis stāsts ir tik savdabīgs un netradicionāls uzskatam par to, kā būtu jāvēsta mākslas personību stāsti, ka grāmata tapusi kā literatūras-mūzikas-mākslas vienība.

“Bija teksts, ideja par grāmatu nāca vēlāk. Pagājušā gada vidu Raiņa un Aspazijas māja rīkoja projektu ciklu, kur aicināja literātus kopā ar mūziķiem. Biju uzaicināta kopā ar komponistu Oskaru Herliņu. Ilgi domājām par sadarbību, gribēju, lai tiešām ir sadarbība. Bija dažādas trakas idejas mainīties lomām, bet nebija neviena gana spēcīga, lai abus aizrautu,” stāsta Inga Žolude. "Ar pārdomām attapos Emila Dārziņa mūzikas vidusskolā, kur regulāri esmu, katru reizi eju garām Emila Dārziņa portretam. Nostājos pie portreta, domāju, ko par tevi zinu, Emīl Dārziņ. Domāju un sapratu, ka zinu maz."

Rakstniece atzīst, ka stāsta rakstīšanas laikā viņas attiecības diametrāli mainījušās ar "Melanholisko valsi", kas iepriekš škitis tik ļoti dzirdams mūsu kultūrtelpā, ka nav vairs uztverams. Pētot materiālus Žolude sapratusi, ka pamatā ir skaists stāsts, mīts vai leģenda, Jāņa Poruka atraitne Erna Poruka atmiņas raksta, ka Dārziņš viņu mājās pieredzējis vīziju par valsi.

"Pamatojoties uz Ernas atmiņām rakstīju, manā literārā vēsturisjā apdarē," bilst Žolude.

“Šī grāmata ir kā pērle. (..) Šī grāmatiņā iedod izjūtu, kas paceļ dažus centimetrus virs zemes, ka vari padomāt par augstākām matērijām, ne tikai ikdienišķo. Šādu grāmatu nevar radīt apzināti. Tā sakrīt,” bilst grāmatas redaktore Gundega Blumberga.

Blumberga atklāj, ka stāsts bijis pārāk īss, lai izdotu atsevišķi grāmatā, tāpēc izdevniecības “Dienas grāmata” galvenā redaktore Dace Sparāne-Freimane izdomājusi pievienot arī eseju par komponistu, bet grāmatu māksliniece Katrīna Vasiļevska atrada, ka piemērots varētu būt Ādolfa Zārdiņa darbs apvalkam. Bet kā un kāpēc Dārziņš sader ar Zārdiņu skaidro mākslas zinātniece Daina Auziņa.

Grāmatas vizuālajam ietērpam izmantots Emīla Dārziņa laikabiedra un līdzīga mākslas "neatzītā ģēnija" gleznotāja Ādolfa Zārdiņa darbs "Moderna sabiedrība", kas pulsē vienotā ritmā gan ar valsi, gan Dārziņa traģisko likteni, gan Žoludes tekstu. Grāmatu papildina mūzikas apskatnieka Oresta Silabrieža un mākslas zinātnieces Dainas Auziņas esejas par Emīlu Dārziņu (1875-1910) un Ādolfu Zārdiņu (1890-1967).

“Zārdiņš nav gluži Dārziņa vienaudzis. Desmit gadi viņu dzīvēs pārklājas. Estētiskās izjūtas ziņā arī nav vienādi, bet līdzīgo var meklēt. Tas, kas viņus abus parada līdzīgus, abi bija jutīgi pret kritiku, radoši, talantīgi, jutīgi un savā ziņā kritika viņus abus iznīcināja. Zārdiņa gadījumā tas noveda pie tā, ka viņš nošķīrās no sabiedriskās dzīvēs. Mākslā kopīgs – viņu sapņi bija grandiozi, ja Dārziņš sapņoja rakstīt lielas operas un simfonijas, Zārdiņš – par sienu fresku gleznojumiem, teātra dekorācijā, liela apjoma darbiem, kurus neviens no viņiem nepaspēja savas dzīves laikā realizēt. Spēja domāt lielās kategorijās šiem māksliniekiem ir kopīgs un nav pretruna, ka Zārdiņa darbs izvēlēts grāmatas noformējumam," stāsta Daina Auziņa.

Zārdiņa vārds plašākai publikai tika atklāts tikai 20. gadsimta nogalē un tas pavēra neparastu lappusi latviešu mākslas vēsturē. Viņa mākslas darbu tapšanas laiks — Pirmā pasaules kara gadi līdz mākslinieka nāvei 1967. gadā. Ar Ingu Žoludi Dainai Auziņai šī jau ir otrā sadarbība, jo pirms diviem gadiem Inga Žolude uzrakstīja stāstu par kādu Miervalža Poļa portretu izstādē.