Deviņos gados sakrāti stāsti. Iznācis Ingas Ābeles krājums "Balta kleita"

 Deviņi sieviešu vārdi - deviņi stāsti rakstnieces Ingas Ābeles  krājumā "Balta kleita".

Grāmatā apkopoti stāsti, kas lasīti ikgadējos Prozas lasījumos, ko rakstniece dēvē par rakstnieku un lasītāju Ziemassvētkiem. Deviņos gados sakrāti deviņi stāsti.

"Tas bija iecerēts jau krietni sen, pirms pāris gadiem, jo bija jau "Klūgu mūks", tad izrāde "Aspazija", tad bija "Duna". Bija tāda iekšēja prasība, ka gribētos tos stāstus, un bija arī jau iekrājušies deviņos gados," par stāstiem, kas apkopoti krājumā "Balta kleita" raidījumā Kultūras Rondo stāsta rakstniece Inga Ābele. "Pārsvarā šie stāsti rakstīti nolasīšanai Prozas lasījumos.

Jo tad, kad sēdi pie lielāka darba, tad stāsti neapciemo, jo neesi ne brīvs, ne caurspīdīgs, lai būtu tam laiks. Bet, lai saglabātu sevi tieši tā caurspīdīgu, tad vajag kādu attelpu,  kādu pavisam tādu promesību caur stāstu. Es ļoti priecājos, ka stāsts atnāk. Tā kā tie sakrājās."

Deviņi sieviešu vārdi ir katra stāsta nosaukums.

"Man šķiet, sākās ar Adeli, tas ir senākais, bet tam bija Margarēta, pēc tam tas vienkārši tā iedomājos, ka varētu veidot kompozīciju, un tā viņi sanāca kopā,"  stāsta Inga Ābele un saka, ka tās varētu būt ainavas.

Bet runājot par savu darba ritmu, Inga Ābele atklāj, ja vēlas rakstīt netraucēti un mazliet koncentrēties vairāk, tad ceļas piecos vai četros, kad acis atveras.

"Ļoti patīk tie mirkļi, kad mainās krēslas stundas vai rīta stundas mainās uz dienu, tad ir tāda vienlaikus koncentrēšanās un arī tā kā tāda esīgāka sajūta. Kamēr saule vēl nav uzlēkusi," atzīst Inga Ābele.

Vēl rakstniece min, ka prot dažas stundas atvēlēt dienas ritumā darbam.

"Es varbūt esmu no tiem, kuri prot dažas stundas sev dienas ritumā atvēlēt, jo nav jau tik viegli, jo patīk dzīve un gribas arī dzīvot to skaisto ikdienas dzīvi un priecāties par to, bet vienlaikus arī atrast laiku rakstīšanai. Man šķiet, ka varbūt tas viss ir par koncentrēšanās spēju," uzskata Inga Ābele.

Viņa arī atzīst, ka ir atšķirība no darba pie stāsta vai romāna.

"Stāsts tā kā manī iespīd. Kā dzejolis. Un visbiežāk, kad ej kaut kur bez mērķa, vienkārši staigā pa mežu ar suni. Man vispār ir "kājminamā" domāšana, ir jāstaigā.

Es labprāt, ja man ir laiks, nāku no Dīķu ielas, no savu vecāku mājiņas šurp, tie četri kilometri līdz pilsētas centram un tik brīnišķīgi cilvēki un Ielas, un skati. Ļoti daudz iedvesmas," stāsta Inga Ābele.

Domas, kas ienāk prātā viņa pieraksta tikai retu reizi.

"Man liekas, ar gadiem aizvien vairāk tā paļaujies, ka tas, kas ir būtisks, tas jau nekur nepazudīs. Bet, ja atnāk kāds teikums ļoti precīzs, tad tiešām tajā brīdī jāpiefiksē, jo pēc tam tu neatcerēsies vairs to formu, un bieži vien forma ir ļoti svarīga, tieši vārdu sakārtojums. Pēc tam atcerēsies, kad bija doma, bet tieši kāda, tas ir jāpieraksta," atzīst Inga Ābele.

Kad pievērsusies rakstniecībai, fiksējusi daudz vairāk.

"Kad sapratu, ka atnāk stāsti vai dzejoļi, un tā pirmā sajūsma, tad gan bija tā, ka vienmēr jāpieraksta, tagad tāds kaķa laiskums uznācis," bilst rakstniece.

Šobrīd Inga Ābele strādā pie romāna par Aspaziju izdevniecībās "Dienas Grāmata" sērijā "Es esmu...". Arī stāstu krājumu "Balta kleita" ir izdevis apgāds “Dienas Grāmata”.