Esamības un neesamības jautājums ir Liānas Langas dzejas uzmanības centrā, un nāves tematika, kas arī klātesoša viņas dzejā. Februāris ir viņas jubilejas mēnesis. Sarunā Kultūras Rondo dzejniece dalās pārdomās par dzejas un kultūras nozīmi mūsdienu steidzīgajā laikā un latviešu valodas situāciju šodien.

“Man  vispirms ir svarīgi saprast, kāda ir mana vieta šī brīža pasaulē, kura ir ļoti brāzmaina, kurā ir redzams un jūtams tehnoloģiju un ciparu revolūcijas izraisīts fenomenāls paātrinājums, kurā dzīvojam un kuram cenšamies pielāgoties,” atzīst Liāna Langa.

“Neko nav vērts darīt rutīnas pēc, ir svarīgi saprast, ko gribi teikt un sev definēt, kāda ir šī pasaule, kura ir desmit gados ir radikāli mainījusies. Par to nav iespējams reflektēt tā, kā to darījām pirms desmit gadiem,” par dzejas rakstīšanu turpina Langa.

Liāna Langa ir piecu dzejas grāmatu „Te debesis, te ciparnīca” (1997), „Iepūt taurītē, Skorpion!” (2001), „Antenu burtnīca” (2006), „Vilkogas’ (2010), “Velēnu kleita” (2018) un ceļojumu eseju krājuma „Es varēju nesteigties” (2008) autore.

Dzejniece norāda, ka nekad nav rakstījusi mehāniski, tādēļ, ka vajag.

Domājot par latviešu valodu šodien un nākotnē, dzejniece norāda, ka notiek nopietni pārmaiņu procesi, kuri ir jāpēta un jāanalizē, jo notiek apjomīga pusaudžu pārangliskošanās, kas saistīta ar to, ka tā ir paaudze, kas uzaugusi ar rīkiem un gadžetiem un kurai pirmā valoda faktiski ir angļu latviešu ģimenēs.

“Jautājums par latviešu valodas vietu mūsu sabiedrībā, kāda tā būs, izaugot šai paaudzei, globālismam kļūstot vēl spēcīgākam. Kam būs vajadzīgi mūsu rakstnieku sarakstītie darbi un latviešu mēlē pierakstītais kultūras mantojums. Kas ar sabiedrību notiks?” vaicā Langa.

Viņa uzskata, ka tas ir jāpēta un valstij jāinvestē valodas patriotismā un dzimtās valodas nozīmes skaidrošanā, ko tas nozīmē mūsu kultūrā.

"Pieļauju, ka par šādām lietām skolā nereflektē,” bilst Langa, jo arī no pusaudžiem viņa kā aktīva tvitera lietotāja saņem jautājumus, kāda jēga no valodas, kuru nekur citur pasaulē nelieto.