Džemmas Skulmes portrets: stāsta Ieva Jurjāne, Līga Blaua un Antra Cilinska

Sagaidot gleznotājas Džemmas Skulmes 100. jubileju, ko atzīmēsim 20. septembrī, sākam ierakstu sēriju „Kas ir Džemma?”. Trīs epizodēs: "Portrets", "Džemma pārkāpj robežas" un "Statuss sabiedrībā" ieskicēsim gleznotājas radošās un cilvēciskās līnijas viņas bagātajā mūžā.

Sākam ar "Portretu". Atskatīties uz saskari ar Džemmu Skulmi aicinājām mākslinieci Ievu Jurjāni, žurnālisti un grāmatu autori Līgu Blauu un režisori Antru Cilinsku, kuras dažādos veidos portretējušas gleznotāju Džemmu Skulmi.

Līgas Blauas grāmata „Džemma Skulme. Nospiedumi” (2009), Ievas Jurjānes izstāde „Gals & sākums” un nesen pabeigtā Antras Cilinskas dokumentālā filma „Džemmas laiki” rosināja uzdot jautājumus un skaidrot, kādu iepazinušas Džemmu Skulmi katra citā veidā  viņu portretējot.

Strādājot žurnālā „Ieva”, Līgai Blauai bijis darba uzdevums veidot ierakstu sēriju par gleznotāju Džemmu Skulmi, kuru viņa sazvanīja pēc 80. jubilejas. Sākumā māksliniece vēlējusies atteikt sarunu, bet viņu ieinteresējis piedāvājums, ka stāsts būs ne tikai par viņu, bet plašāk - par Skulmju dzimtu.

Stāsti žurnālā turpinājušies piecus mēnešus, arī lasītāji tos gaidījuši. Bet arī pēc šīm publikācijām Līgas Blauas braucieni pie Džemmas nepārtrūka, un tapa grāmata „Džemma Skulme. Nospiedumi”. Arī pēc tam cilvēciska tuvība abām saglabājās.

Ar mākslinieci Ievu Jurjāni tiekamies izstādē „Džemma”, kas pašlaik skatāma Latvijas Nacionālās mākslas muzejā. 2018.gadā te Ieva Jurjāne sarīkoja personālizstādi „Gals &Sākums”, starp darbiem bija arī Džemmas Skulmes pilna auguma portrets.

"Tas izvērsās tādā portretā, ko nevar saukt par oficiāli skaistu, un tādēļ es zinu, ka bija cilvēki, kuriem likās - vai tad īsti tā ir Džemma?" stāsta Ieva Jurjāne. "Godīgi sakot, bija tādas dienas, kad viņa teica - šī ir tāda diena gandrīz, tā varētu būt pēdējā diena, jo cilvēks jūtas tā, kā viņš jūtas. Bet viņa arī raksturoja sevi kā tādu mūžīgo kareivi, kam ir jābūt dienestā, kuram, kamēr kādam ir vajadzīgs, ir kaut kāds uzdevums.

Viņa nepiešķīra vērtību kaut kam smukam kā tādam. (..) Viņa spēja distancēties no sevis kā tēla vai no sevis kā burtiska cilvēka. Viņa žestikulē ar lieliem žestiem, tāpat kā viņa strādā ar lieliem žestiem. Man bija pilnīgi skaidrs, ka Džemmu es nevaru attēlot ar rokām klēpī, jo tas ir neiespējami. Man vajadzēja, lai viņai ir tas ikoniskais žests, kas izsaka ļoti daudz.

Ja es jaunībā, bērnībā Džemmas glezniecību uztveru kā tādu skarbu un caur to monumentalitāti un vispārinājumu, es tai īsti nespēju tuvoties, tad man liekas, ka šodien man viņa interesē ar katru brīdi vairāk."

Džemmas portrets tagad ir Ievas Jurjānes īpašumā, taču ja noder kādā ekspozīcijā, māksliniece ar prieku var to piedāvāt.

Režisores Antras Cilinskas iecere par simtgadniekiem tādā formā, kā bija iecerēts sākumā, nerealizējās, taču materiāls ar Džemmu Skulmi viņas simtgades gadā pārtapis dokumentālā filmā „Džemmas laiki”.

"Es pat nesauktu to par dokumentālu filmu, tā faktiski ir dokumentāla saruna par laiku un cilvēka dzīvi," vērtē Antra Cilinska. "saruna ir ne tik daudz pa mākslu, bet kā viens radošs cilvēks dzīvo tiem laikiem cauri un kas ar viņu notiek."